ziniet, man liekas, ja man kāds gatavotu ēst, es laikam uzreiz iemīlētos. man neviens nav gatavojis ēst on a regular basis kopš to bērnībā darīja mamma vai vasarā - vecmamma, lai gan tur es tiku iesaistīta mizošanā vai griešanā tik un tā. atceros, zelta laiki bija, kad atbraucu no augstskolas nedēļas nogalē mājās, nokratījusies autobusā vairāk kā četras stundas, un mājās mani sagaidīja panna ar ceptiem kartupeļiem (mammas gatavotiem). negribu samelot, bet, man liekas, es viena pati to pannu arī noēdu pēc tam. dievīgi, ņam.

bet neviens no nopietnajiem boifrendiem vai vīrs nekad nedarīja kaut ko tik elementāru, lai mani iepriecinātu. tās uz vienas rokas saskaitāmās reizes, ka tika sagatavots kaut kāds šašliks labāk nemaz nepieminiet. bet es gan gatavoju. no más, amigos. no más. 

lūk, tad nu tagad, kad esmu izaugusi liela, es šad tad iepriecinu sevi, iegādājoties jau gatavu ēdienu. pagaidām esmu atklājusi tikai vienu vietu, kas gatavo ideālu cēzaru - ne ko pielikt, ne ko atņemt. nu labi, vistas gabali ir diezgan lieli, tos vajag sagriezt mazākos gabalos. bet tas ir čik-čik-un gatavs. un garšīgi. pilnīgi svētki.

reiz es te biju ļāvusies pilnīgai dekadencei, iedvesmojoties no vienas druškas, kaut kas no sērijas "vai tad es nevaru sevi iepriecināt" vai "kāpēc gan sev atteikt". tā nu es kādu laiku sev neatteicu un visu, kas man iepatikās (par ēdienu runāju), metu grozā kādu mēnesi no vietas. pēc mēneša sapratu, ka man ne īpaši patīk, cik ļoti šī sevis iepriecināšana un sev neatteikšana pamanāmi iztukšo kontu, un sapratu, ka ieguvums nepārspēj zaudējumu, un atmetu tādu instant gratification pasākumu.