noķēru mirkli. mirkli, kurā viss bija labi un pareizi, un tā, kā vajag - cepu pannā sīpolus ar papriku, netflixā gāja the mindhunter, sīkais kaut kur istabā savā nodabā spēlējās, es paskatījos uz savām basajām kājām, un nopriecājos, ka man tas viss ir un ka man tas viss ir. bet no tā nesanāk labs cibas ieraksts, tāpēc grab your popcorn:

pagājšsestdien es ballējos gandrīz kā jaunībā, un satiku vēl vienu bijušo. kādu laiku nevarēju atcerēties viņa vārdu, kas pasaka visu, me thinks. paldies dieviem viņš drīz noziedēja kaut kur. bet citādi tas bija foršs vakars, kas beidzās piecos no rīta. sen tā nebija bijis.

tad naktī uz pirmdienu lapsa aizstiepa mūsu kaķi nr. 2. viņai ap kaklu bija trekeris, līdz ar to jautājumu nav vispār, tika atrasta tieši puse no viņas. 

otrdien man bija diezgan drūms noskaņojums dēļ tā.

trešdien sīkajam bija jābrauc ar viņa tēti uz rīgu (ar vilcienu), lai latvijas bankā beidzot samainītu sīknaudu. kaut kur pie ogres viņam esot sācis sāpēt vēders vienā sānā, vēlāk stiprāk un rīgā jau neesot varējis taisni paiet, es centos saglabāt mieru, kaut redzēju jau visādus plīsušus apendicītus dēļ neizlēmības saukt ātros (bet es esmu no tām mammām, kas uzreiz nesauc ātros; varbūt tas ne vienmēr ir labi un es to apzinos). abi tūlīt ieleca ātrajā vilcienā atpakaļ uz mājām, un kad atbrauca mājās, sīkais ieiet pa durvīm un saka, ka viss normāli, tie bija slikti krabīši. 

btw, tie vici krabīši ir slikti, es jau divas reizes uzrāvos uz sabojājušamies krabju nūjiņām, kaut kāda beigta partija laikam. tagad nopiku citā veikalu tīklā, cerams būs normāli, man viņus vajag salātiem.

nu un tad atnāca šīs brīvdienas, kuras es pavadīju mājās, un tad svētdienas vakarā sīkajam uznāca temperatūra un naktī sākās skrejamais, un šodien viņš aizvien viss tāds slābens guļ dīvānā un saka, ka labāk grib iet uz dārziņu. me too.