19:07
man ir tāds ieradums - kad ar kādu aci pret aci runāju, manas acis skraida pa šī cilvēka seju un veic izpēti, un es redzu, kā nokustas viens vaibsts, kā otrs, kā uzacs, kā plakstiņi, un tad tālāk, un vēroju, un es nevaru to apturēt. es to zinu un jūtu, bet nevaru izdomāt, kur piesiet acis, kur apstāties. domāju, nez kā tas izskatās otram cilvēkam - zīlītes jau laikam arī iet uz riņķi.
ir parocīgi, ja nav jāskatās sejā. bet nav tik interesanti.
|