brauciens pie tantes kā jau brauciens pie tantes. tante sanāk mana tēta vecākā māsa. pārkāpjot pār slieksni pēc čau un sveiki ir pirmais jautājums, kāpēc man nav cepures. pēcāk arī jautājums, kā es varu braukt pie stūres ar papēžiem, tas taču ir ļoti neērti. un kāpēc es zem biksēm nevelkot zeķubikses. tā taču ir ļoti auksti. nu neko, es ar to jau rēķinājos. citādi mums bija ļoti mierīga pasēdēšana, bez nekādas drāmas. vienīgais, izrādās, viņa ir pamanījusies sastrīdēties ar saviem radiem, jo viņiem atšķiroties viedoklis ukrainas jautājumā. proti, "tur neesot karš, tur ir specoperācija". nu, pie tādas frāzes ir skaidrs, ka tur nav, ko diskutēt, kaut arī, oij, teikt gan būtu ko. tomēr traki, bet neko darīt.

prombraucot apdāvināja mani no galvas līdz kājām, tai skaitā arī ar desu un zeķubiksēm. viņai nemanot izveidojusies tāda tradīcija - pie tikšanās reizēm man dāvināt auksti kūpinātu desu. man tagad jāsapako viņai dāvana ar vietējiem rajona labumiem (skrīveru saldumi, skrīveru piena kombināts un torņu ielas saldumi) uz ziemasvētkiem. to tad arī varēs saukt par tradīciju.