un kā lai nedomā, ka dzīve grozās ap tevi vien, ka šis viss varbūt tāds viens trūmena šovs vien ir? simt gadu tāda civilās aizsardzības komisija nevienam nebija vajadzīga. tikko sāku strādāt, tā vispirms sākās pandēmija, un tad, kad jau likās - nu tik uzelposim! - sākās paši zināt, kas.

what's next?

ilgi, ilgi lauzīju galvu, kā lai tiek vaļā no tiem vecajiem nodriskātajiem, izgulētajiem dīvāniem, līdz saņēmos tomēr izmantot "maksas variantu" - nolīgt piekabi (labi vismaz, ka mašīnai ir piekabes āķis, citādi arī tā var būt problēma) uz trīs stundām (8 eur) un aizvest dīvānus uz šķirošanas punktu. izrādās, divi dīvāni sver 124 kg (kopā), un tas maksāja 13 eur.

a cik galvassāpes tas radīja? mēnešiem ilgi raizējos, ka mūžam netikšu no viņiem vaļā, pārdot tak tādus arī kauns. pat par velti atdot. un es biju domājusi, ka tie dīvāni ap 500 sver katrs! turns out, nekā, katrs kā viens vidējs sieviešcilvēks. ko tie stiepēji pīkst.