pirmā nedēļa bezdārziņa režīmā, bērns dzīvo uz arbūziem un saldējuma ("moroženoje gribu!"), dzīvojas vasarnīcā pie vīra vecākiem. pirmajā stāvā viņiem flīžu grīda, šajā karstumā tur pat nav karsti (kaut gan - vēl mazliet un arī tā telpa sasils, ja naktī nevarēs atdzist).

visu laiku audzinu, ka vajag modināt 14.00, ja 12.30 ir aizmidzis. pusotra stunda ir pilnīgi pietiekami. a tur ļauj gulēt tik ilgi, cik vien viņš guļ. man jau dārziņā pietika šīs anarhijas. kur šāda visatļautība bija pusadžu gados, kad pašiem gribējās gulēt? pareizi - nekur nebija! no rīta cēla augšā un vakarā dzina gulēt, bet mazbērniņam nemaz nevajag režīmu, viņš no zila gaisa pats ņems un zinās, kā viņam labāk. what is this?!

tā nu es tagad katru dienu zvanu 14.05 un prasu, vai ir pamodies. par mani, simt punktu, runā, ka neļauju bērnam gulēt.

viena nedēļa gandrīz cauri, vēl trīs palikušas.

nejauši atklāju, ka gadā man pienākas 4 papildatvaļinājuma dienas, a es domāju, ka viena! tagad gan nevar ņemt, ņemšu novembrī pirms sarkanā datuma.