ko es domāju. domāju, lūk, uzkāpjot šorīt uz svariem, un redzot divsimt gramu progresu vēlamajā virzienā, es domāju, ka tomēr, jā, tomēr ir mainījies kaut kas savstarpējās attiecībās ar ķermeni pēc tiem visiem deviņiem mēnešiem. es neteikšu, ka kaut kas ir mainījies, jo esmu "radījusi dzīvību un tagad varu pieņemt visu, ja", nē, tur mana nopelna nav diži daudz, tur drīzāk māte daba, zinātne un anatomija [kas aizvien blows my mind]. bet kaut kas ir mainījies. vai es nekritizēju sevi tik traki? nē, paškritika nekur nav pazudusi, bet, nez, laikam veselīgāk to uztveru, vai?

žēl, ka pie tā nevarēja nonākt kādus gadus 12 atpakaļ, kad man nudien nebija, par ko pārdzīvot.