par aksesuāriem runājot, pēdējā laikā esmu sākusi staigāt bez somas (protams, pārvietošanās ar mašīnu te stipri palīdz). agrāk gan jutos bez somiņas kā bez rokām, bet tagad kaut kā negribas vairs staipīt līdzi visu to iedzīvi. gadi ir rādījuši, ka lietas, kuras "ja nu kas" gadījumam staipu līdzi, tā arī paliek neizmantotas, jo gadījums nepavērš savu vaigu. neaizmirsīsim to gadījumu, kad man somu nozaga, kamēr vecrīgā atpūtāmies ar draugiem. protams, tur bija visa mana iedzīve, kosmētiku ieskaitot. daudz kosmētikas, jo biju nākusi pa taisno no imidža dizaina kursiem, ka velns rāvis to zagli! un zilais krekls no tēta garderobes, ar armijas metāla pogām. nu, tagad es ne klubā, ne bārā simt gadu savu kāju neesmu spērusi, un tomēr, daudz ērtāk ir paņemt rokās to, ko tiešām vajag, t.i., maku, telefonu un mašīnas atslēgas, a citreiz tikai maku un atslēgas, un vēlams, lai būtu kāda kabata pa rokai. arī maks jāpagādā plānāks. šitie klača somiņas izmēra maki nav ne eleganti, ne praktiski. esat kādreiz redzējuši vīrietim tādu lielu, biezu, maku? nē, jo viņi makus liek kabatās! vai savas partneres somiņā.