vakar bija jāiet ciemos.

pirms tam uzzināju, cik ciemiņi gaidāmi un nolēmu, ka nav nekas traks, gan jau nebūs tik skaļi, un ja svinēsim ārā, mazais e varēs ratiņos savu vakara snaudu dabūt.

sanāca, protams, viss galīgi ne tā - ārā lietus un viesu divreiz vairāk. rezultāts trīsreiz skaļāks.

tad sākās ierosinājumi, kur labāk turēt bērnu. liec viņu tepat/ lai pierod pie trokšņa / mēs runāsim klusāk/

nēn, gan jau labu gribēdami, bet visi savus bērnus jau izaudzējuši, vairs nesaprot, kāpēc es negribu bērnu, kuram ir snaudas laiks, nest iekšā istabā. tāpēc, ka viņa miegs man ir svarīgāks. pamēģiniet paši aizmigt viesistabā, kas pilna aktīvi komunicējošu ciemiņu.

es arī zinu, ka mazus bērnus tie skaļie trokšņi neuztrauc, bet viņi taču nav kurli (unless they are)! aizmigšanai tomēr vajag mieru un klusumu. un arī pēc tam visi šie trokšņi miega laikā var rezultēties kārtīgā bļaušanā tieši tad, kad aizbraukšu mājās un likšu gulēt uz nakti (been there).

turklāt, jūs jau savus izaudzinājāt. domāju, palauzīto cilvēku mums ar to arī pietiks.

tā nu šūpināju viņu ratiņos ārā, kur viņš, akmentiņu vibrācijas ieaijāts, varēja mierīgi pasnaust. pēc tam mani nomainīja namamāte. viņu - vīrs. bet, kad klāt ķērās jubilārs, es teicu, ka jāiet mājās.

rezumē - ciemos iet tikai saulainā laikā un tur, kur var būt ārā.