|
|
|
Februāris 13., 2017
10:25
šobrīd esmu ar sarkanbrūnu kreveli tajā vietā, kur vēl piektdien līdz 11.00 bija mana enrikes dzimumzīme.
klīnikā mani noguldīja uz galda, iešpricēja anestēziju, pirms tam pajautājot, vai man nav alerģija, uz ko es atbildēju, ka man nav ne jausmas.
anestēzijas dūriens bija sāpīgākais visā tajā padarīšanā, bet nu mocības drīz beidzās, un pēc tam, kad lāzeris padedzināja manu dzimumzīmi un es pasmaržoju sēra smaku, mani atbrīvoja.
un tad es sāku just, ka mani krata. nevis trīc. krata. bija gan smieklīgi, gan ļoti jocīgi, un ja man būtu bijis jābrauc ar autobusu, es drošvien nevarētu aiziet līdz šoferim un nopirkt biļeti, tik ļoti mani kratīja.
tomēr centos aiziet līdz mašīnai un neķiķināt, jo galvā skanēja frāze, ko dakteris teica savai palīdzei pēc tam, kad viņa norādīja: "šķiet, te palicis mazliet," un dakteris atbildēja :"redzu, jā. tūlīt. tā. deguns traucē."
|
13:50
tāpat esmu atklājusi, ka man riebj slēpot no kalna, nav nekāda adrenaline rush, un vispār, man ir spēcīgas aizdomas, ka visa tā "kalna" mīlēšana ir tikai tāda poza, bet nu gan jau es kļūdos, vai gan citādi cilvēki kā traki brauktu uz kalniem un ļautu "pacēlājiem" sevi vilkt augšā, un atkārtotu visu atkal, neskatoties uz to, ka, lejā braucot, var atkal iebraukt kokos un krist no kājām un slēpēm nost un baidīties par to, vai vispār izdosies nobremzēt atļautajā teritorijā. un jā, tas bija ļoti specifisks uzskaitījums.
diesdod atcerēties, cik ļoti man riebj slēpošana no kalna, un nepakļaut sevi vēlreiz šim murgam.
un p.s. cik tās slēpes sver un kurš tos zābakus vispār izdomāja?
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |