|
|
|
Jūnijs 15., 2013
22:04 - : dabasbērni 2013
kad es jau biju izdomājusi visādas atrunas un iemeslus, kāpēc nekur neiet, piezvanīja kaimiņš, kuram, protams, es galīgi nespēju atteikt, jo mūsu kopīgās izklaidēšanās reizes parasti vienmēr paliek atmiņā. ar ko tas viss beidzās. nu, beidzās tas ar to, ka ar pieciem džekiem dzēru rumu, spēlēju duraku un klausījos roka topu (metallica bija zemāk par kaut kādu mēslu, kuram pat nosaukumu neatceros). patiesībā, nē, ar to viss sākās. viss beidzās ar to, ka velnsviņzincikos kaimiņš teica "ja tu gribi, vari palikt pie manis". tas man, savukārt, bija pārsteigums, jo līdz manai mājai bij atlicis vien sešu minūšu gājiens pa šortkatu, ko es arī bravūrīgi pavēstīju, un tūlīt pēc tam sapratu, ka, vellos, viņam ir ideāla gulta, un tā atrodas pusminūtes attālumā. turklāt, ja reiz tā piedāvā, značit vai nu a) esmu lielākā žvingilī, nekā domāju b) izskatos lielākā žvingulī, nekā esmu. "tiešām varu palikt?" no rīta, nu, pusdienlaikā, pamodos no tā, ka bija nežēlīgi, nežēlīgi karsti, turklāt, pa telefonu zvanīja vīrietis, ar kuru man, principā, tiek dota iespēja praksē pārbaudīt, kā tad tas ir - būt par mīļāko. kaimiņš saka, lai es metoties dzīvē, un izmēģinot. labi, tas cits stāsts. un tad, kad es jau domāju, ka iešu mājās mocīties ar paģirām, viņš ierosina aizbraukt atklāt peldēšanas sezonu. ar velosipēdiem. miļōōns kilometru attālumā uz karjerām!
pa manu roku parāpoja visglītākais mazais zirneklītis pasaulē. nopriecājos, izsaucos "cik smuks!" tad gribēju nopūst nost, bet tas mazais bija ņiprs un neizkustināms, man kaut kā neomulīgi palika "kas tas ir?"
kaimiņš "eto že..."
es "āāāāāā!"
uz muguras ir iedegušas krusteniskas lencītes.
ķermenis noguris. sēžamvietas sāpes nav raksturojamas. (tos beņķu ražotājus vajadzētu iesūdzēt!)
ērci noturēju par zirnekli.
hipiji 2.0
|
|
|