|
|
|
Februāris 19., 2013
14:29 - : izplatītāji, kā vienmēr, nelasa paziņojumus uz durvīm, bet
tātad, ienāk tāda tumsnēja meitene ar punci ofisā, milzīgs žemodāns rokā, domāju, moš uz juridisko konsultāciju, bet nekā - soma jau tiek rāvēta vaļā, smaržas un gultasveļa būšot. mēs visas, protams, tradicionālo - nē, paldies, mums nevajag! - bet viņai jau soma vaļā, viņa paskatās uz mani, piedāvā parādīt, kas viņai tur tieši ir, un es domāju - velns un elle, kāpēc ne, rādi šurp savas lapiņas. a viņa nevis lapiņas, viņa tādas glītas kastītes, - uzreiz jau cita lieta! un tad
viņa jautā, - kādas man patīkot. saku - saldas.
ā, nujā, tā izskatās, - viņa man. ļoti saldas - piebilstu.
tur viņa kaut ko glaimojošu manam raksturam pateica, bet neatceros, ko.
izvilka vienu kastīti, atvēra vaļā, iedeva pasmaržot.
prasu - cik maksā. pieci lati.
a kāpēc tik lēti? - jautāju.
viņa paskatās uz mani, pasmaida, un klusītēm nočukst - lēti tāpēc, ka zagts, bet manta laba.
un biznesa attiecības nodibinātas, uzticība darījumam - ir.
un tagad man ir tīri tā neko tualetes ūdens.
domāju, veiksmīgs pirkums!
(un pat jau divi komplimenti, kvī!)
p.s. sāku domāt, ka man laikam būtu pienācies neko nepirkt, un ar kaunu un negodu padzīt viņu, vēl arī publicējot bildi un personas datus, bet, ziniet, mani tas tiešām neuztrauca. drīzāk uzjautrināja, cik atklāti viņa pateica. nu i ko - cilvēkiem nauda jāpelna.
|
17:35 - : par tiem 23. februāriem
nu i ko tad vīriešiem piedien dāvināt tādā dienā? bučas un apsveikumus?
|
|
|