|
|
|
Februāris 17., 2013
11:24 - : divdesmit četras stundas
sarkanmelnā šifona blūzīte it was. pa ceļam spēlējām need for speed, uzdzerot ballantines: "tu esi dzērusi, pie stūres nevari sēdēt!" kavalieris teica, un mācīja braukt (sanāca čābīgi, bet vismaz nesasitu mašīnu lupatās, hehe). klubs bija. viesnīca bija. kamēr meitenes lipa ap viņu, džeki lipa ap mani, par ko viens otru varējām sirsnīgi ķircināt. "nu un tas melnais ar ko tev nepatika?" "dejo labi, bet viņš maziņš!" "bļin, jūs meitenes, tik izvēlīgas!" "un pats, tu vai tad neredzēji kā tā meitene tev dejoja?" kura meitene?" "nu tā, kas man tieši blakus bija!" "a kur es tikmēr biju?" "da tak turpat pie pults!" "vajadzēja man pateikt!" "kā to varēja neredzēt?!" līdz beigās, nezinu, kuram bija tā asprātīgā ideja, sākām runāt angliski. viņš savā skotu angļu valodā, es savā partly british, partly american english. un pienāca kaut kāds bariņš klāt (viskijs dara savu), viens jautā, vai esam kopā, un es saku: are you crazy, he's my brother! pretī lielas acis. jā, jā, mēs tikai gadu atpakaļ uzzinājām viens par otra eksistenci. lielas acis. do you speak english? russian then? te nu man bija jāizmetas kavalierim par tulku un jāmelo tālāk, - mums dažādas mātes, bet viens tēvs. un tā tas aizgāja. un tā tas aizgāja tiktāl, ka pēc nakts (piecām miega stundām, ja gribam būt precīzi) viesnīcā, kas pavadīta pārāk jau nu šaurā gultā, pārāk karstā istabā, viņam radās ģeniāla doma - davai, braucam uz kino. man divreiz nav jāsaka - braucam uz kino! pusceļā saprotam, ka reibums tomēr sāk laist vaļā un sāk sāpēt galva, davai, braucam labāk uz lielvārdi. nu tad braucam uz lielvārdi. un turpinam savu brāļa un māsas stāstu - tēvs staigulis, paši nesen viens par otra eksistenci uzzinājuši.
un lai arī cik beigta es tagad nejustos, un lai arī cik ļoti es negribu vairs alkoholu redzēt acīs, man jāteic, tas viss ir mazsvarīgi, - es ļoti labi pavadīju laiku.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
