|
|
|
Oktobris 19., 2012
10:01
un daudzsološais rīts ar latvijas radio 2 un klienta no elles ierašanos 8:58 ir pārvērtis mani par robespjēru.
|
12:02
ziniet, cik daudz naudas pēdējo divu nedēļu laikā esmu izdevusi par skropstu tušām? daudz.
parasti es lietoju maybelline falsies, kas ir kā poor man's lancome l'extreme - protams, lieliskas.
par dāvanu karti es iegādājos l'oreal voluminous million lashes, kas būtu gluži laba, ja vien nebūtu pavisam cirslīgi iegadījusies brūnā krāsā. seriously, - kāpēc tušas vispār rada kādā citā, nevis tikai melnā, krāsā, viņas taču izskatās... vienkārši neizskatās. nu, labi, tas tā.
domāju, nopirkšu vietā melnu. bet pirkšanas brīdī pamanīju volume million lashes excess (meitene aprakstā izsakās pārāk maigi), un nodomāju - labais - vairāk apjoma! izrādījās, ar excess ir domāts vienkārši, brutāli, ārprātīgi daudz liekas tušas uz skropstām.
neatlika nekas cits kā nospļauties par to visu (kāds vēlas jaunu skropstu tušu?) par visu un pasūtīt lancome hypnose drama. lai dievs stāv klāt.
|
15:45
un tad, kad elles klients, kuru, ērtības labad, varētu iesaukt par klientu z, tātad, kad klients z beidzot bija nodiktējis pēdējo skaitli, un faili bija saglabāti mapītē, es piecēlos no beņķa, izstaipījos, draudzīgā balsī paziņoju, ka vēlāk piestādīšu rēķinu par summu, cik man būs izmaksājis masāžas apmeklējums, kas pēc visa tā darba un plecā iemetušamies stīvuma man noteikti būs nepieciešams, aizgāju uz virtuvi uzlikt vārīties kafiju, un tad fiksi pazudu vannasistabā, lai viņam neienāktu prātā man vispār izteikt kaut vai vairs tikai vārdu, bet pirms es to vēl paspēju izdarīt, viņš pabāza galvu virtuvē, lai atgādinātu, ka tie epasti jānosūta (which is a good thing, jo man jau bija tāds vīūvīū, ka biju to aizmirsusi). tad gan es aizvēru durvis aiz sevis un desmit minūtes tur pavadīju absolūtā klusumā. dārgie trauki, tās sajūtas, ko klients z liek man piedzīvot, ir neaprakstāmas. tās nav dusmas, tas nav naids, tā ir kaut kāda kosmiskā apziņa, lsd on weed, tur pēc tam vajag laiciņu, lai attaptos.
šis varbūt būtu tas mirklis, kad man kā sievietei pienāktos sabrukt un šņukstēt kabatlakatiņā, ka visi ir cūkas, bet es tikai jūtos nopelnījusi sev atelpas mirkli un tiesības nospļauties par to, ka šobrīd būitu jāsteidz padarīt iekavētie darbi, jo, kāpēc gan? jūs gan varbūt maksājat man algu, bet es neesmu jūsu vergs. un, beigās ir taču tā, ka labs darbinieks ir atpūties darbinieks.
|
|
|