|
|
|
Marts 2., 2012
09:08 - : varbūt arī visi ceļi ved uz romu, bet lidmašīnas gan ne
nolāpītās lidostas un viņu mājaslapas, jeibogu, jupis viņas rāvis!
atnāk ņūzleters no rainēra, ka lidojums uz romu (vienā virzienā) - no 14 ls, bet mārrutku tu tur drīzāk atradīsi, nekā dienu, kurā tad ir tas brauciens.
|
15:57
drosmes uzplūdā pieteicos uz h&m vizuālā merčendaizera pozīciju.
kopā ar vēl 860 censoņiem.
|
20:20 - : thinking - sinking - ships - relationships
lūk, es te tā domāju, tas slavenais teiciens, ka "it is better to have loved and lost than to not have loved at all", vai ne. atskatos ka es atpakaļ uz savu iepriekšējo dzīvi, visiem encounteriem ar cilvēkiem, un fakts paliek fakts - tie personāži, kuriem esmu (diezgan naivi, if i may add) atdevusi visu, ē, uzticēšanos, un ar galvu pa priekšu kopā ar viņiem metusies bezdibenī, tikai tās attiecības ir atstājušas neizdzēšamu ietekmi. bet, bet, bet. tās visas kā viena ir ja ne beigušās traģiski (es dramatizēju ilustratīvos nolūkos), tad vismaz noteikti - beigušās. līdz ar to, satiekot cilvēku, ar kuru ir the ultimate click, es sāku rēķināt, cik ilgi palicis līdz beigām, - divi gadi, maksimums.
tātad, jāpiebilst, ka neviens no the ultimate click cilvēkiem nav bijis mans b.f., lai arī cik dīvaini tas nebūtu, bet, tātad, vai tiešām ir labāk ļauties un atdoties pilnībā, un piedzīvot neaizmirstamus laikus, transformēties un augt savā acu priekšā, un pēc tam piedzīvot visu šo attiecību (kas nav attiecības to populārākajā izpratnē) izčibēšanu, nekā dzīvot bez tās sajūtas (kas nav remdējama; lai arī kādus tukšumus māte daba aizpildītu, lai arī cik jauni ultimatīvie klikšķi nāktu pēc tam, šī vieta paliek tukša. mazs punktiņš. kamēr neatceries, liekas, ka nav, tad atceries, un - bļin!), ka kaut kas ir zaudēts.
kā saka mans vēstures pasniedzējs - "neatbildiet! vienkārši padomājiet par to."
un tā nu es domāju.
|
21:41
kāpēc mani neviens neklausa? mēģinu pierunāt mammu, ka laiks mainīt matu griezumu, un izdarīt galējo izvēli - vai viņa grib būt brunete, vai blondīne, pietiks spēlēt abās komandās vienlaicīgi. bet tas viss kā pret sienu. bezcerīgi. nu bet kāpēc nē? cik var vienu un to pašu? nu, ciiiiik? (metu rokas pret debesīm, grozu galvu, - man vajag augstāku spēku palīdzību!) no kurienes tāda ietiepīga stūrgalvība? es nespēju izturēt šo spriedzi. jāiet pīpēt.
|
|
|