|
|
|
Februāris 14., 2012
10:15
lūk, uz tās iepriekšējās nots, ka, ja tev kaut kas baigi patīk, tad vajag darīt, un viss, un nospļauties par citiem, dari to sev, visiem tāpat neizpatiksi. par to man gribas teikt - kādas glupības! aiz tādiem apsvērumiem var maskēties tikai cilvēki, kam ir svešs tāds jēdziens kā paškritika. (man šķiet, vēl viņi mēdz saukt sevi par perfekcionistiem, jo patīk nostrādāt visu līdz pēdējai detaļai. as if!)
un es skatos uz tiem jaunajiem censoņiem, kas peld paši savā apbrīnas debesmannā, radīdami kaut ko apbrīnojami nepiesaistošu un neiedvesmojošu. acīmredzami - rada sev. bet nu piedod, ja tu radi sev, tad citiem nerādi, un neuzplijies uz komplimentiem, kurus pat tik komplimentus viegli atrodošam cilvēkam kā man grūti un ilgi nākas meklēt piedurknē.
un to iedomību, - ka viņi ir ļoti daudz iemācījušies! un tad viņi nosauc kaut kādu itāļu skolu vai to skolu, kas producēja aleksandru makvīnu, un tad uzreiz sagaida pielūgsmi, sarkanos paklājus un vispasaules slavu un mīlestību. ā, un naudu, jā. kur gan bez tās. pāris gadiņus pamācījies pie vieniem pasniedzējiem, pašķirstījis pāris grāmatas, dažus žurnālus, bijis uz dažu amatieru izstādēm, uzvilcis kaut ko margiela vai yamamoto autsaideru stilā, - pavei, esmu mākslinieks.
nu bet tad radi kaut ko skaistu! is it that hard?
ā, nuja, bet galvenā doma: es, par sevi, piemēram, galīgi neesmu pārliecināta. visi mani kuslie mēģinājumi izrādīties, beidzas ar kādu, kas kritizē to, ka maniem zīmētajiem manekeniem ir nedabiski šmaugs viduklis. nu, varbūt tā bija vismazāk riebīgā piezīme, ko varēja izteikt, - arī to nevar izslēgt. un es apbrīnoju visus tos cilvēkus, kam kritika, konstruktīva vai ne, ir kā pīlei ūdens. man tā nav. es visu atceros, pamatotu, vai nē, un ņemu pie sirds tādēļ, ka, no vienas puses, - nekur jau nav teikts, ka kritiķim nav taisnība. un nekur nav teikts, ka es spēšu labot. un, vispār, ja ir kritika, tas nozīmē, ka kaut kas nav labi, tieši tik vienkārši. un tā kā es nejūtos gatava cīnīties ar visu pasauli, mēģinot iestāstīt, ka "tu neko nesaproti, šis ir skaisti", labāk nelīdīšu ārā.
|
15:40
mīļākā bildīte svētku noskaņās.
|
21:48 - : matu smiņķi
kopš tās dienas, kad zan man parādīja garnier krāsas 111. toni, kas dod tādu zilganpelēkbaltu toni savus trīs gadus atpakaļ, izmantoju tikai to, un biju gluži apmierināta, ja neskaita tās reizes, kad man bija garāki mati, un tad vajadzēja klāt ļoti taupīgi, lai visiem pietiktu ar vienu kastīti.
tajās reizēs, kad tas tonis nebija dabūjams, bet sapucēties vajadzēja, ņēmu švarckopf, un biju ļoti neapmierināta, bet tā tomēr bija labāk, nekā staigāt ar ataugušām saknēm un matiem dzeltena cāļa šarmantajā nokrāsā.
un tad, šī gada sākumā, es nolēmu pamēģināt kaut ko jaunu, un pagādāju trīsreiz dārgāko l'oreal casting creme gloss tonī, kam nosaukumā bija vārds "pērles". kā redzams, esmu ļoti grūti iespaidojams cilvēks. nemaz jau nerunājot par to, ka pats tonis bija lielisks, pašu ķīmisko šķīdumu tik daudz, ka palika pāri, plus vēl arī tūbiņa ar matu balzāmu, kurš vēl aizvien nav beidzies, arī pievienotie cimdi, salīdzinājumā ar garnier, bija tādi, kas jutās kā cimdi, nevis kā rokās uzvilkts miskastes maiss (seriously, ar tādiem taču neko nevar pasākt).
domāju, viss - esmu atradusi the one!
skaidrs kā diena, nākamreiz (šoreiz) tās zortes nebija, paņēmu citu, arī l'oreal, excellence creme. un te, lai allahs stāv klāt - ir par serums matu galiem pirms krāsošanas.
kur es esmu dzīvojusi? kaut kādā akmens laikmetā! brīnums, ka mati vēl vietā. bet nu, labi, vēl jau krāsa tikai iekšā (un nupat sapratu, ka neieskatījos pulkstenī, cikos ieliku; lieliski, gudra meitene), neskriesim notikumiem pa priekšu.
īsāk sakot, neapmaksāta reklāma. ā, un šis tonis arī ir kaut kādas "visgaišākās pērles". nu, redzēsim. cerams, nav domātas gaišākās no melnajām.
|
|
|