|
|
|
Janvāris 4., 2012
00:16 - : the flowers of war
da te asaras un smiekli vieni pēc otriem. asaru gan vairāk. nebirst, bet ir.
|
16:24
aizmirsu atslēgu, sazvanījos ar brāli, jā, šis pēc pusstundas būšot. nu, labi, ja pēc pusstundas, gan jau es kaut kādā stūrītī iespiedīšos un sagaidīšu.
paiet 35 minūtes. domāju - ja nebūtu tik auksti, es droši vien smietos.
zvanu - kur kavējies?
viņš man - vēl desmit minūtes!
paiet 20 minūtes.
dzirdu, ka atnāk īsziņa, bet ir pārāk auksti, lai es vilktu rokas ārā no kabatām. sāku jau dzejot visādas daiļrunīgas runas, ko teikšu viņam, kad viņš beidzot atvilks savu pakaļu līdz mājām.
paiet vēl 18 minūtes.
un es domāju, ka tas mazais sučka var būt priecīgs, ka es viņa mājai neesmu vēl logus izdauzījusi.
un tad nu es tur stāvēju stūrītī iespiedusies, aptinusi apkārt apmetni, kuram, protams, pūš pa visām malām, bet es jau nebiju plānojusi pavadīt ārā ilgāk par 30 minūtēm, ja, nu vot, stāvu tur, un domāju - bet šito cūcību, nu, - tad, kad tu pats sevi beidz nost, tad visiem baigi rūp, un, ai, ai, tā taču nevar, for christ's sake, pat valsts uztraucas par to, ka es smēķēju, vai ne, a vot, paši gan drīkst bendēt nost. stāvi praktiski atklātā vietā, kad vējš jau izpūtis līdz kaulam, saldē visus orgānus, līdz kaut kas atsalst, to drīkst, es te vēl kādas 40 minūtes pabraukāšos, lai viņa tur pasalst, būs smieklīgi. jā, ka tik paši sevi nebeidz nost, jā, jo tas taču ir tik egoistiski, bet ar sevi tak jādalās!
un tagad es jau stundu kā esmu mājās, bet mani joprojām krata aukstuma drebuļi. tā ka - ja es apsaldējos un dabūju galu, visi apstākļi jums ir zināmi.
|
|
|