: who's that girl? - 22. Oktobris 2011

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Links
> the cut
> fashion telegraph
> more life

Oktobris 22., 2011


10:04 - : days of glory
ceturtdiena. pēc divu nedēļu atturības perioda, mums protams vajadzēja pacelt kādu glāzi. galu galā, mums abām bija brīvdiena, abām vienlaicīgi, mēs bijām nopelnījušas atpūtu. brauksim uz spa apšuciemā. ceturtdien vakarā izdzersim dažu kokteiļus, tad brauksim mājās, izgulēsimies un možas brauksim mērcēties baseinos un sutināties pirtīs.

piektdiena. seši no rīta. tikko ievēlušās mājās, pa ceļam satikušas gan bijušos kolēģus, gan bijušos glāžu biedrus, viens no kuriem brauca mums līdzi uz mājām (nesaprotu īsti, kāpēc), un pusstundu pēc ierašanās mājās atlūza ar seju dīvāna stūrī un kājām uz grīdas. mēs gan sapratām, ka par gulēšanu nevar būt ne runas, - nepamodīsimies. un, let's be honest, kurš tad mūs pamodinās. ja mani vēl ar neatlaidību var pamodināt, tad no manas draudzenes drīzāk varēs dabūt pa muti ikviens nelaimīgais, kurš izdomās mēģināt.

deviņi un septiņpadmit minūtes - aizčammājušies skrienam uz autobusu, kurš jau stāv pieturā, somā jautrī skalinās captain morgan ar gingerale un chardonnay sauvignon blanc, 2010. autobusā mūsu biedru sāk mocīt sirdspziņa un viņš ir neapmierināts, ka esam viņu izvilkušas iedzert, "pilnīgā bezjēgā". mani tas sāk kaitināt - vai nu tu dzer, vai nu tu nedzer, neviens tev mutē nelēja, un ja reiz tev nepietiek prāta nepakļauties meitenēm - pats vainīgs.

desmit un trīs minūtes. jožam cauri autooostai uz autobusu, kas atiet 10.05. "šitā var aiziet ar sirdi!" es varētu izteikt atvainošanos visiem pasažieriem, bet, dārgie biedri, jums jāatzīst, ka jūs uzzinājāt daudz ko par vīna gatavošanas tradīcijām. viss autobuss zināja, ka mēs dzeram chardonnay 2010. "baltvīns sabojājas ātrāk!" "jādzer ātri, lai nesabojājas!" garšoja pēc benzīna. vai petrolejas. blakus sēdošie džeki arī tika pie nogaršošanas. "nē, nē", bet tiklīdz pieliek pudeli pie deguna - "ai, nu labi!" tad mēs sapratām, ka galīgi nesaprotam, kur atrodamies un kur mums jākāpj ārā un līdz kurienei tas autobuss vispār brauc. par ko mēs arī likām uzzināt visiem braucošajiem. tas ir, tajos brīžos, kad histēriskās smieklu lēkmēs nelocījāmies pa beņķiem. goda vārds, man likās, ka man ir aizbraucis jumts. es nevarēju apstāties. vēders krampjos, nekas smieklīgs nav pateikts, bet smieklu asaras birst un nevar apturēt.

divpadsmit. pa ceļam notiranizējot vienu haskiju (grēta) un viņa īpašnieku ("atvainojiet, mēs meklējam spa, jūs zinat, kur tas ir?" "jā, jā, tepat!" viņš saka ar tik viltīgu smaidu, ka mums galīgi nerodas ticība; pēc desmit minūtēm viņš atklāj, ka spa tomēr ir mazliet tālāk, ap stūri), paklačojoties ar vienīgā veikala klientēm un iztukšojot pēdējās vīna piles, mēs beidzot atrodam spa. džakuzi. baseini. saunas. un mēs - vienīgās. saule atspīd no ūdens un man šķiet, ka es no laimes dabūšu galu.

divpadsmit un četrdesmit minūtes. es nolaužu skapītim atslēgu. izrādās, visā spa nav neviena vīrieša. vai laužņa. izrādās arī, ka tas nebija mūsu skapītis. kamēr meitenes mēģina kaut ko darīt lietas labā, mēs stāvam ārā, vienos peldkostīmos un basām kājām - smēķējam, smieklos teju vai vārtoties pa zemi. mums garām paiet viens pārītis. viņa - angļu valodas pedagoģe, viņš - sarkanmatains, sarkanbārdains mediķis. beigās sēdējām visi džakuzi, mediķis stāstīja par šizofrēniķiem, ko sastapis praksē, kamēr mēs ar aizrautībā atkārtiem žokļiem klausījāmies. āā, un vēl tur bija tropical storm duša ar vairākiem režīmiem, un vienā smidzināja tik smalks lietutiņš un čivināja putni, ka aizerot acis, uz mirkli tiešām varēja iedomāties, ka tu esi tur, kur galīgi neesi bijis.

deviņi vakarā. aiz muguras aizveras mājas durvis. es jūtos tīra. vājprātīgi tīra. bet sajūta tāda, it kā pār mani būtu pārbraucis traktors.

(10 with milk | cup of coffee?)


Iepriekšējā diena [Arhivētais] Nākošā diena

> Go to Top
Sviesta Ciba