|
|
|
Decembris 25., 2010
15:01
tātad, naktī es biju pie vecmammas laukos, kur pēkšņi iebruka kaut kādi teroristi-cilvēku nolaupītāji-hitmen, kas uzreiz okupēja visu vecmammas teritoriju, bet ārpusē savukārt izmetās kaut kādas specvienības. specvienības beigās nemaz nebija mūsu pusē, bet skatījās, lai mēs nekur neaizmuktu. vispirms es pamodos un ieraudzīju, ka uz mani skatās apmēram seši drūma paskata vīrieši oranžīgos džampsūtos, attiecīgi, kļuva ļoti neomulīgi. tie tad arī bija tie sliktie nr.1.
pagāja vairākas stundas, kad it kā nekas nenotika, bet spriedze, protams, pieauga.
tad daži no mājiniekiem aizsauca izmērcēt kājas upītē pie mājas. ko domājies, ko ne, upītē peld mazs, mazs zilonītis. nu, ziloņbērns. dikti mīlīgs. ielīdu uzreiz upē, un viņš piepeldēja klāt un ar snuķi piebakstīja pie rokas un tad visu laiku peldēja riņķī. tad ūdenī parādījās kaut kas čūskveidīgs. par laimi, aizpeldēja garām, bet es nodomāju, ka jāvelk tas zilonis ārā, lai neiekož viņam.
nākamajā kadrā viens no īpaši drūmajiem sliktajiem, acīmredzot, galvenais (ar īpaši nepielūdzamu seju), pasauca mani un iedeva man lapiņu, uz kuras bija rakstīts, ka laikā no 14.30 līdz 23.00 tajā pašā dienā i am about to be executed. teikt, ka kritu histērijā, būtu nepateikt neko, bet histērija un asaras tur nelīdzēja. tad es saņēmos un prasīju tipisko, nožēlojamo (to, kas tūlīt mirs) upuru jautājumu: "par ko? kāpēc? ko es izdarīju? kurš to liek darīt?" un tad man pateica kaut kādas sievietes vārdu. kuras lietu es it kā esmu nofeilojusi un manis dēļ viņa zaudējusi kaut kādus 400 latus. kad jau strauji tuvojās 23.00, es pamodos.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |