|
|
|
Janvāris 14., 2010
09:37 - : humans
mani fascinē tā mistika, kad ir, ko atkost.
un tad, kad visa mistika ir atkosta, interesantums cauri, nākamais solis paredzams,
domāšana cauri spīd, motīvi kā uz delnas, tad, nujā, tad labi vēl, ja neiestājas vilšanās.
jo ir tādi cilvēki, kuros ir, ko atkost.
bet tad ir arī tādi, kuros nav, jo viņi vienkārši tādi ir. visu laiku kaut kāds jautājums. tu dabū vienu atbildi, un tā noved pie nākamā jautājuma, uz kuru atbildi meklēt joprojām ir interesanti.
|
16:31
pasakiet vēl, ka ar cilvēkiem nav, kā ar seriāliem.
tu atrodi seriālu (tas atrod tevi, jūs kāds "iepazīstina"), un tas ir perfekts. nu, interesants. un tu skaties un labi pavadi laiku.
pēc kāda laika tu sāc just, ka lietas neiet īsti tā, kā gribētos. tu gaidi kaut kādu kopsavilkumu. kaut kādu galamērķi gribas redzēt.
nu, tu ķipa redzi, kur viss iet, bet reāli nekas nenotiek.
un tad, piektajā sezonā ir tam seriālam bzdinkš! un pēkšņi notiek tas, ko tu esi gaidījis jau miljons gadu.
bet tev tas jau ir do lampočki.
|
18:42
beigās būs tā, ka visi būs avatāru noskatījušies,
bet es nē.
|
22:42 - : kas man patīk vīriešos
tad, kad tu vismazāk to gaidi, patiesībā, pat tad, kad tu vispār neko tādu negaidi, viņi ņem un pasaka kaut ko tādu, kas saliek pa plauktiņiem lietas, kuras bijušas pilnīgā bardakā. un tu pat neesi zinājusi, ka tev tur ir bardaks. tu vienkārši atklāj, ka pēkšņi kaut kas ir skaidrs. vai vismaz skaidrāks. un tas ir daudz.
|
|
|