|
|
|
Jūnijs 15., 2009
02:45
dažreiz dzīvot galīgi nav forši - to drīkst ieskricelēt blociņā, bet nedrīkst teikt maziem bērniem.
|
08:29 - : pastnieces
piezvanu astoņos no rīta uz pasta hedkvarteriem, stāstu savu sāpi:
- labrīt! es gribu apturēt ierakstītas vēstules izsūtīšanu.
un tad es jau gaidu, ka viņi man teiks:
- kirdik ir, vēstule nosūtīta, un ar galiem.
tā vietā viņa man saka, lai es eju uz tuvāko pasta nodaļu, neatkarīgi no tā, kurā pastkastē esmu iemetusi, lai rakstu iesniegumu par savu sāpi, un lūdzu dievu. nu, to pēdējo daļu man nepateica, bet tā izklausījās.
skrienu uz pastu.
piespiežu pogu. 111. numurs.
paskatos mirgojošajos ciparos pie sienas, - tur vēl 106. mīcos no vienas kājas uz otru, skatos, kur būs kāda sprauga, kurā iespraukties bez rindas.
atrodu tādu. stāstu atkal savu sāpi:
- labrīt! es vēlos uzrakstīt iesniegumu par ierakstītas vēstules izsūtīšanas apturēšanu.
- kādu iesniegumu?
te nu es apstulbu, jo, izrādās, pastā taču strādā cilvēki! iztikām bez iesniegumiem. pasta darbiniece sazvanīja attiecīgās pasta nodaļas piegādes punktu, kur pateica, ka nevar to vēstuli vēl atrast. pēc mirkļa es pati piezvanīju uz to piegādes punktu, - visas vēstules esot izsniegtas pastniecei, - kad atnāks atpakaļ, tad zinās, ir bijusi tā vēstule vai nav. izdiedelēju, lai piezvana pastniecei, ja tas ir iespējams, jo būtu ļoti nelāgi, ja adresāts to vēstuli saņemtu (izlaidu sīkumus par to, ka mani noskalpētu un izkārtu pie kauna staba par idiotismu).
atskan zvans:
- jā, šī vēstule šodien bija pienākusi, mēs rīt jums atsūtīsim atpakaļ.
|
12:34 - : mazliet šņik-šņak! un gatavs
labs ir, ilgāk jau vairs nespēju nociesties. šausmīgi taču gribas, lai izķengā pa visiem stūriem.
voila - tā nu izskatās tas diplomdarbs, kam bija jāilgst nedēļu, bet kas negribēja un negribēja beigties.
this is what we had:
( pirms )
this is what we did:
( pēc )
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |