kā lai tā cilvēcīgāk izsakos, hmm. tā bella taču ir egoistiskākais, neloģiskākais un sačakarētākais grāmatas varonis, ko es jebkad esmu redzējusi. ar kuru galu viņa domā? visu laiku viņai kaut kādas galīgi nožēlojamas idejas nāk prātā. visu laiku viņa žēlo pati sevi. visu laiku viņa apsolās vairs nesāpināt cilvēkus, ko nu viņa tur mīl, bet jau pēc dažām atkāpēm viņas saprāts (kas uzplaiksnī daudz pārāk reti) ir ielīdis kaut kādā bezdibeņa caurumā uz neatgriešanos, un viņa atkal runā visu, kas viņai mēles galā. un tad viņa grib tēlot kaut kādu varoni, kaut arī nevar paspert pat desmit soļus, nesalaužot roku vai kāju. i mean, seriously, that's a bit too much.
es tā nojaušu, ka grāmatu autore iedvesmojusies no pride and prejudice, anne from the green gables un wuthering heights. pirmās divas lasīju un man ir skaidrs, no kurienes meijerei tik sačakarēta galvenā varone - annas no zaļajiem jumtiem sindroms all over the place. droši vien wuthering heights arī savu tiesu nodevusi.

un tagad es nezinu, lasīt man to ceturto grāmatu, vai nelasīt, jo es esmu sīriaslī pissd ōf!