|
|
|
Februāris 18., 2009
08:16
draudzeņu vidū zābaciņzeme iekārtojusies kā ceļojumu galapunkts numur viens. piekodināju, lai man atved itāļu vogue.
pirms kalendāris sauks: ir jūlijs! citādi man citas zemes neredzēt kā savas ausis.
|
13:18 - : and isn't it ironic
kas to būtu domājis, ka smēķēšana var arī izglābt dzīvību, ne tikai piesaukt plaušu vēzi un nesmaržīgas zeķes, vai ne?
izgāju ārā, lai, hmm, ieelpotu svaigu gaisu un, pavēršot skatu debesīs, atdūros pret mūsu trīsstūrveida jumtiņu, kuram galā izaugušas skaistas, garas lāstekas, tieši perpendikulāri tai trepju daļai, pa kuru ne tikai es katru rītu un pēcpusdienu kāpelēju, bet arī mūsu kaimiņbiroja darbinieki un klienti. cik parocīgi, ka jurists, ja nu sāktos tiesu darbi (pļakš! un kādam lāsteka paurī), ir tepat, vai ne?
nē, parocīgi ir tas, ka kaimiņbirojā strādā cilvēki, kas augumā padevušies garāki, nekā es, un ar slotu tās slepkavas varēja nodauzīt nost.
|
19:55 - : !
portatīvajam klaviatūra sākusi rakstīt pati no sevis, nav vairs jāraksta čerez ... (pievienojot parastā pc klaviatūru), - it iz ei mirakl!
|
23:29 - : un nobāl šausmas gobu ielā, žokļiem izbirst zobi, bet zāģim salūzt motors
bezmērķīgi klikšķināju savus vērtējumus filmām iekš flixter līdz ieraudzīju vārdu chucky. tūlīt izlogojos ārā.
ir divas filmas uz šīs pasaules, no kurām man ir šausmīgi bail.
viena ir par to čakiju, un otra ir par ļeprikonu. tā arī bija rakstīts uz kasetes. filma par čakiju bija tik šausminoša, ka es vairs neko neatceros, izņemot to, ka mūžā vairs negribu viņu redzēt. ļeprikons vienkārši neļauj man kārt ekstremitātes pār gultas malu.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |