|
|
|
Maijs 10., 2006
00:01 - .kad teicu "mīliet un dieviniet mani", es runāju nopietni.
Es nezinu. Šķiet, ka pietiks. Vismaz kādam laikam. Ja ne pavisam. Šis ir tāds interesants vakars. Nu, skumīgs, es pat teiktu. Tāds ļoti skumīgs. Varat nomētāt mani ar tomātiem par to, ka latviešu uzvara hokejā mani neuzmundrina un nesajūsmina. Neiespaido. Vēl sestdien es teicu, ka hokejs mani vienkārši neinteresē. Šodien es to neieredzu. Tāpat kā visus cilvēkus, kas pūš taures, kas pūta taures un kas pūtīs taures. Un es gaidu mirkli, kad nejauši kāds pārkāps robežu un es varēšu savu nepatiku mazliet izrādīt arī konkrētāk. Starp citu, es neieredzu arī ģitāras. Mans subjektīvais, nepamatotais, bet nemaināmais viedoklis. Man nepatīk, ka es nevaru pateikt cilvēkam, ko es domāju, un izmantoju visas melošanas iespējas, ko sniedz telefonsakari. Man nepatīk, ka mani aizskar nu jau daudz vairāk, nekā būtu pieļaujams. Man nepatīk, ka es savā žurnālā nevaru uzrakstīt, kā jūtos, jo f. ir stipra meitene. Bet ko jūs teiktu, ja es pateiktu, ka man tagad ir tik slikti, ka es būtu gatava pieraudāt pilnu džemperi pirmajam garāmgājējam, ja vien es viņu vairs nekad mūžā nesatiktu. Bet ko jūs teiktu, ja es pateiktu, ka zinu, kas jums manī patīk, ja vispār kaut kas patīk; nav man nekāda šarma vai kaut kā tikpat nenoteikta, visa sāls ir tajā, ka man patīk cilvēki, jā, man patīk cilvēki, es viņus neciešu, atsakos saprast, bet man viņi patīk. Es redzu cauri katram tekstam, ar dažiem, bet retiem un patīkamiem, izņēmumiem. Vai tā būtu slēpta iedomība. Vai tas būtu slēpts egoisms. Vai tie būtu kompleksi. Vienalga. Man patīk cilvēki, jā. Bet tas nav tas.
Es ļoti maz prasu pretī. Bet tad, kad es piecpadsmit minūtes šņukstu gandrīz vai tieši klausulē, ik pa laikam iestarpinot īsas frāzītes, tomēr es nesaņemu nevienu pašu nolādētu jautājumu, kas līdzinātos eu, jā, bet, paklau, kā tev šodien gāja?, es pat saņemos pati piezvanīt kādam, ar domu, ka varētu palūgt mazliet uzmanības, bet man paziņo, ka jābeidz runāt, tad mans gars noplok, un es ķeros pie tik nelietīgiem paņēmieniem kā lietu saukšana to daudzmaz īstajos vārdos.
|
21:41
Man jau, starp citu, tā akcija, kurai kāds, par kura asprātīgumu es neņemos spriest, izdomājis nosaukumu Laižam vējbakas vējā! izklausās pēc vīrusa izplatīšanas pasaulē Neiespējamās Misijas II stilā.
|
22:54
Bet varbūt vienkārši vajag noprecēt kādu ārzemnieku, kuram daudz naudas, daudzmaz pieciešams skats un raksturs, un aizmirst visus savus principus un ar nākotni saistītos sapņus, vienkārši ņemt un aizlaisties, tad darboties pa viņa māju kaut kur Itālijā pie Vidusjūras, piepildīt plauktus ar pavārgrāmatām un grāmatām, kas māca, kā kļūt par labāko sievu ever, aiz gara laika sadabūt arī kādu bērneli, tad vēl vienu, protams, atmest smēķēšanu, pēc pāris gadiem atklātu plaušu vēzi vai kaut ko tādu, ka tik letālu, un miers un dievs?
|
|
|