Atrašanās vienā telpā ar mazu bērnu padara mani nervozu. Es tikai sēžu un gaidu, kad viņš kaut ko saplēsīs, sadauzīs, pats sev nodarīs un sāks bļaut vai arī sāks darīt kaut ko no how-to-piss-off-adults-repertuāra, lai izvestu apkārtējos cilvēkus no pacietības. Piemēram, viegli nokaitināmus cilvēkus. Piemēram, mani. Tie sīkie zina, kad izturēties pretīgi, jo saprot, ka tādi viegli nokaitināmi cilvēki kā es nav saņēmuši tiesības uzšaut viņiem pa pēcpusi, lai aizveras un pazūd no acīm.
Un viņi vienmēr izdara kaut ko tādu, lai izraisītu manī tādu vēlmi. Vakar tas bija sīcis, kurš izdomāja kafejnīcā apsēsties pie mana galdiņa (ar savu vecmāmiņu turklāt, kurai arī neraisīja aizdomas pilnā kafijas tase uz galda un mētelis uz krēsla). Vakar tas bija arī mana brālēna sīcis, kurš skraidīja no vienas istabas uz otru kā driģenes sarijies kaķis, pavadīdams to visu ar nelabu iebrēkšanos ik pēc piecām sekundēm (nē, es neuzņēmu laiku, bet tikai tāpēc, ka man nev pulksteņa).
Un šodien tas ir kaut kāds sīcis vai sīce, kas stāv man aiz muguras, nesaka ne vārda, bet ik pa laikam pieskaras kādam no tuvumā esošajiem objektiem. Es ceru, ka biju tikpat riebīgs bērns, citādi man jāteic, ka šī nu ir vārdos neaprakstāma bezkaunība, ko tie mazie cilvēki atļaujas.