|
|
|
Februāris 21., 2006
01:50
Nedomāju, ka pamodīšos agrāk par jūnija sākumu.
|
18:06
Gribu uzacis kā Reičelai Veisai.
Mūzika: Delerium - Wisdom
|
18:58 - bez vēstījuma, bez nosaukuma
Dzerot vakara kafiju no Hansa Kristiana Andersena krūzītes un lasot Haralda Matuļa rakstu par bērnu un absurdu, mani aizrāva daži vārdi. Vispirms jau tie, kuros viņš ieteica lasīt un neatrauties, citādi zudīs pavediens, un es lasīju un neatrāvos, lai nepazūd pavediens, tajā pašā laikā domājot, cik labi tomēr viņam, Haraldam, sanācis mani pārliecināt, jo es tik tiešām lasu tālāk, turklāt ar sajūtu, ka nedrīkstu atrauties tā paša pavedieniemesla dēļ. Un ir interesanti. Un es lasu tālāk. Un es priecājos, ka es lasu tālāk un ka nav garlaicīgi.
Es saraucu uzacis par neloģiski izmantotu boldēšanas iespēju, bet tas taču nav tik svarīgi, es sev saku un lasu tālāk.
Bet tad nāk trieciens - (..) vienīgi asociāli elementi var atļauties tik bezrūpīgi
izturēties pret savu ķermeni (kas plašākā nozīmē pieder ne viņiem vien,
bet arī tautai un valstij). Un es novēršos no turpmākas lasīšanas, jo gribu izsaukties, ka mans ķermenis pieder tikai un vienīgi man, vai es būtu vai nebūtu asociāla, un nevienam citam tur nav nekādas daļas, kur nu vēl tautai un valstij, un ja kāds man grib oponēt, lūdzu, bet dariet to citur, jo mans ķermenis pieder tikai un vienīgi, tikai un vienīgi man. Ja es gribēšu, es iešu un pārdošu melnajā tirgū savu aknu, ja gribēšu, es nosmēķēšu plaušas, ja gribēšu, izdomāšu vēl kaut ko. Galu galā, mana dzīvība pat nav apdrošināta. Un pat ja būtu.
Un es novērsos no raksta, un domāju, ka tā laikam tas notiek - no visa teksta tu uztver, tev paliek atmiņā tikai tas, kas iecērt, pārējais pazūd, pārējais ir kļuvis (labākajā gadījumā) sekundārs.
Un vairs arī negribas tālāk lasīt (man).
|
|
|