|
|
|
Oktobris 26., 2005
22:44 - .women are for friendship, men are for fucking, teica samanta; ne nu gluži tā, bet skaisti skan.
Es gribētu zināt, cik Rukšānei maksā un cik viņai to draudzeņu, kas
vienmēr izsakās sasodīti kārtīgos, pilnos, saliktos pakārtotos
teikumos, un cik viņai to mīļāko bijis, un cik daudz viņa dienā izdzer,
lai dabūtu tādus maisus zem acīm, un cik viņai gadu.
Gaidu ar nepacietību rakstu par to, ka men are like socks.
Ja seksa slejā tiek rakstīts par to, ka sievietes arvien biežāk atsakās no karjeras, lai veidotu varbūt vecmodīgu un mietpilsonisku, bet ģimeni, tad kas tiktu rakstīts sadaļā māja un dārzs, ja SestDienā
tāda būtu, negribu pat iedomāties. Lai jau veido to ģimeni, - man būs
mazāka konkurence un mazāk vīriešu dzīves ceļā jāsastop, jo kā es
šodien te dzirdu, vīrieši tagad ir vājais dzimums. Godīgi sakot, man
vienalga.
Man ir nepieklājīgi labi, esmu nepieklājīgi priecīga par to, ka man nav
jādomā, kā saskaņot laikus, lai paspētu gan izmācīties, gan pie vīrieša
aizbraukt, lai draugiem varētu veltīt laiku, lai parādītos arī mātes
acīs un lai atrastu kādu pusstundu, kuras laikā nolakot nagus,
izraustīt uzacis un izdarīt visu to, par kā eksistenci vīriešiem nav
nojausmas. Man nav nevienam jāatskaitās par to, ko es darīju pagājušajā
sestdienā, man nav nevienam jāstāsta where've you been, what you've
done, how's the day, what's new.
Kurš izdomāja, ka vīrieši ir nerunīgi? Es gribētu redzēt to cilvēku. Un
arī vīrieti, kurš nav runīgs. Pat brālis ik pēc pusstundas kaut ko
ierunājas, tā ka man visu laiku jānopauzē mūzika, un, nedod dies', es
uzlikšu austiņas, - viņš ienāks istabā. Un kā gan lai tu mīļam cilvēkam
pasaki - shut the fuck up. Brālim vēl var, bet tādu - nu, aizveries, esi tik labs, ja? - stila shut the fuck up.
Vīrieši nerunā par jūtām? And pigs fly. Bet sievietes grimst asarās,
sievietes ir pārlieku emocionālas, sievietes ir neloģiskas, un, my
favourite, sievietes ir neizprotamas, - viņas runā par jūtām un par
attiecībām nepārtraukti, neļaujot nabaga vīrietim, kad viņš, pārguris
ierodas mājās pēc darba, uzspēlēt kādu gaļainu un asiņainu spēlīti,
iedzert alu ar draugiem, pierīties ceptus vistu spārniņus un aizmigt
krācošam uz dīvāna.
Būtu smieklīgi, ja izrādītos, ka esmu vienīgā, kurai patīk vienatnē
pasēdēt uz dīvāna, iedzert kafiju vai tēju, vai paskatīties kādu filmu,
vai palasīt žurnālu vai grāmatu, bez maz vai lūdzoties kādu augstāku
spēku, lai nebūtu jārunā, jāstāsta, kāpēc es tagad gribu sēdēt un
nepaskaidrot, kāpēc man tāds vai tāds skatiens, kāpēc es negribu runāt
par seksu, kāpēc negribu nodarboties ar seksu, kāpēc es gribu piektdien
aiziet uz krogu, kāpēc man patīk un šķiet jauks tas vai tas cilvēks,
kāpēc es negribu ilgi gulšņāt rītos un, galu galā, kāpēc man sāp
vēders, garšo dārzeņi un patīk milzīgas pidžamas.
Es palikšu viena līdz pat nāves stundai (vai vismaz līdz trīsdesmit
gadu vecumam), jo tā es gribu. Un vēl tagad atceros, kā maza meitenīte
čirkainiem, gaišiem matiem dusmīgi skaidroja savai draudzenei, ka viņa
nespēlēs nekādu māju, jo viņa
nekad neprecēsies un viņai nekad nebūs bērnu. Goda vārds, nepateikšu,
cik tai meitenītei gadu; man vienmēr ir bijušas problēmas ar īstā
vecuma noteikšanu.
Mūzika: Cold - It's All Good
|
|
|