|
|
|
Septembris 7., 2005
02:54
Šorīt skrēju uz tramvaju, jutu savas sāpošās plaušas un domāju - ardievu, vēlās naktis.
Bet tagad es lasu par to, ka Svaru meitenes biežāk ir tievas, nevis resnas un viņas knibinās gar ēdienu, dzer pārāk daudz kafijas un pārāk daudz smēķē.
Un šonakt es gulēšu, kā tāds mīļākais uz Austras virtuves dīvāna. Vispirms mēs gan aiziesim paēst. Jā, Svaru meitenes knibinās.
|
07:11 - .pt.1.
Un vienu mirkli bija tā jocīgi - varbūt nevajadzētu smēķēt. Varbūt nevajadzētu kafiju tik daudz dzert. Varbūt naktīs vajadzētu gulēt. Varbūt vajadzētu padomāt par savu veselību.
Turpinājums sekos.
|
15:27 - .kišmišs.
Runāšana sākās jau tad, kad iekāpu trolejbusā un piezvanīju austrinjsh'am,
lai noskaidrotu, kur kāpt, kur iet un tādā garā, bet tā kā laikam tomēr
esam nelabojamas savu telefonu un vienotā tarifa pielūdzējas - runājām
un runājām. Komentēju viņai, ko redzu, ar vienu aci pamanot
pretimsēdošās meitenes šķībo skatienu. Kā nu ne, es arī nebūtu īpaši
augstās domās par skuķi, kurš trolejbusā sēž man pretim, un visu ceļu
runā pa telefonu, pērk biļeti, runājot pa telefonu, izkāpj ārā, runājot
pa telefonu, un turpina ceļu, joprojām runājot pa telefonu.
Pretimsēdošajai meitenei būtu stāsts par vājprātīgo meiteni ar
telefonu, ja viņa būtu izkāpusi un nākusi man līdz, jo runāšana
turpinājās līdz pat autrinjsh'a
durvīm. Un arī iekšā mēs turpinājām runāt, nāca deviņi - mēs runājām,
nāca desmit - mēs runājām, nāca vienpadsmit - mēs runājām, nāca
pusnakts - mēs mazliet pieklusām, lai iegrimtu dīvānos pie televizora
un atkal un atkal noelstos, ka Sekss un lielpilsēta
tiešām ir lielisks. Nāca viens un nāca divi, un nāca trīs, un nāca
četri, un nāca pieci, un pieci pakavējās, nolikāmies gulēt, bet pienāca
jau pusseši un nebija jau vairs vērts gulēt, pienāca seši, mēs kā
cīruļi, tikai atšķirībā no vieņiem, nevis jau, bet joprojām augšā, un tad nāca astoņi. Laiks skoliņai.
Nu nebija tā laba doma visu nakti sēdēt augšā, nebija, nudien nebija.
Japāņu valodas gramatikas intensīvajā lekcijā es knapi spēju galvu
noturēt, visu laiku lektores balss tikai manās ausīs kļuva arvien
klusāka un klusāka, un klusāka...Acis vaļā, klausos. Un balss top
klusāka, klusāka, klusāka...
O-namae wa nan des ka? (Watashi wa) Anna des. Tas ir apmēram viss, ko
es atceros. Nākamajā lekcijā es gulēju aizvērtām un atvērtām acīm, un
sirmā večuka balss tapa arvien klusāka, klusāka un klusāka...Neko par
arābiem nezinu, nespēju klausīties, vienkārši nespēju. Lai nu kā,
Allahs laikam bija man klāt, jo lekcijas beidzās jau pusdienlaikā,
studenta apliecību dabūju bez problēmām, iesniegumu stipendijas
saņemšanai uzrakstīju, lai arī krietni sadusmojos (lupata gan biju un esmu,
bet sadusmoties vēl spēju) par to, ka tu dabū privilēģijas uz
stipendiju, ja tev ir kāds apgādājamais, un kaķis neskaitās. Vai tad
man tie septiņdesmit lati nav vajadzīgi? Protams, ka ir. Un tikai
tāpēc, ka kāda ir paspējusi apbērnoties, lai arī man smadzene ir
gudrāka nekā viņai, es to stipendiju nedabūšu. Nē, es galīgi netaisos
kādu diskriminēt (lai arī stingri palieku pie uzskata, ka bērni smird
un tādu var atļauties tikai tādā gadījumā, ja stāvi ar abām kājām uz
zemes, nevis raujies uz universitāti Āziju studēt), bet man tik un tā
ir dusmas. Kāda jēga mācīties, ja beigās tāpat uzvar zaķis, nevis
bruņurupucis?
Vispār, es tikai gribēju piezīmēt, ka neatceros pēdējo reizi, kad no
manis būtu birušas tādas vārdu straumes bez aiztures. Par visu to, par
ko man jau sen kārojās izteikties. Nu, tāda sekss un lielpilsēta jau
vien bija, haha, cik nesmieklīgi, vai ne, a man pofig. Jāiemācās japāņu
valodā lamāties. Pagaidām zinu tikai to, ka baišun ir prostitūta. Lai
gan japāņiem daudz rupjāk laikam šķistu, ja es sevi par Anna san
nodēvētu.
Varbūt runāšanai var teikt paldies par to, ka man ir kaut kāds smaganu
izcilnis apakšējā zobu rindā, labajā pusē, aiz pēdējā zoba. Bet varbūt
man kaut kāds, nezinu, gudrības zobs, nudien, sliktākajā gadījumā lien
ārā.
Kā tas nākas, ka, jaunam mācību gadam sākoties, es saķeru kaut kādas
zarazas. Man šodien nepatīk jautājuma zīmes. Es ceru, visi saprot, kas
nebūs smieklīgi.
Turpinājuma tomēr nebūs.
|
16:24
Es esmu tik garlaicīga. Kad sēdēju mājās, un neko nedarīju, biju vismaz amizanta. Tagad. Tagad tik, ai.
|
|
|