|
|
|
Septembris 6., 2005
15:23 - .it's the first day of the rest of your life.
Pilnīgi sāk šķist, ka ierakstiem par skolu būtu jāizveido atsevišķs
žurnāls, lai nav tāds kišmišs, lai arī patiesībā kišmišs ir tas, kas
ir. Jau no paša rīta.
Aizejot uz fakultāti es nezināju, kas man ir pirmā lekcija liels paldies, Luis (labi, ka Luis(s), nevis Lestats)
un kurā telpā notiek. Pajautāju tam sirmajam večukam, nu, tam, kā viņu,
kaut kāds ar L burtu. Lai nu kā, viņš man saka, lai es ejot uz 315.
kabinetu. Nu, labi, aizeju arī. Tur man saka, lai es ejot uz 325.
kabinetu. Hrm. Aizeju. Tur man japāniete smaidīdama latviski saka - šī
nebūs īstā grupa. Saņēmos vē trešo reizi izmēģināt laimi - pajautātu
vēl kādam onkulim. Tas mani laipni pavadīja līdz kabinetam. Atveru
durvis - smaidīgs japānis. Lai tik es ejot iekšā un sēžot nost. Nezinu,
kā viņš zināja, ka man ir jābūt tajā grupā, bet tā nu tas bija, un man
nav iebildumu. Jo viņš ir tiešām foršs. Ono vārdā. Uzvārdā, t.i. Vārds
mazliet par sarežģītu, lai es tagad atcerētos. Japāņu valodas lekcija
aizlidoja vēja spārniem - hiragana un katakana alfabēts, pēc tam būs arī kandzji (kas skaitās visgrūtākais), japāņu valodā nav l burta, hari-kiri nav japāņu vārds, un fudži san arī ne tie ir amerikāņu karavīru izdomājumi, manā grupā daudz krievu, lielākā daļa, tā vien šķiet, un es esmu grupas vecākā.
Mūzika: Delerium - Wisdom
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |