|
|
|
Septembris 4., 2004
12:11
Taisnību sakot, es nevaru saprast, man sāp kakls vai nē. It kā jau
balss ir vismaz pāris oktāvas zemāka un galvā tāds dīvains spiediens,
bet varbūt tas viss tikai manas iedomas.
*
A ja par pirmajām skolas dienām..Man jau pietiek. Esmu ne tikai
atklausījusies, kādas šausmas mani gaida, bet esmu arī atskatījusies
visas klasesbiedru sejas. Tikai dažas neatteiktos satikt. Uz vienas
rokas pirksiem var saskaitīt, cik. Varētu kaut ko pasūdzēties par bārbijām un keniem..tomēr
šķiet, šogad man viņi būs pie kājas. Jo vairāk paiet laiks, jo vairāk
parādās lietu, par kurām man nospļauties. Drīz vēl pārvērtīšos par
pilnīgāko nihilistu.
Bet ar maniem nerviem [jebšu ne nerviem] tas laikam nav iespējams.
Mūzika: Paradise Lost - Lydia
|
14:51
Ir robeža, līdz kurai var atlikt domāšanu. Domāšanu par to, ko iesākt. Mana robeža tuvojas.
Ko es iesākšu dzīvē; ko gan es varu darīt. Es nevaru ciest konkurenci,
sacensību un sāncensību arī ne, es nevaru ciest vienveidību, bet arī
straujas pārmaiņas ne, es nevaru ciest strādāt vienatnē, bet nevaru
ciest arī pakļauties kāda vadībai.
Man šķiet, kad 12.klase būs aiz muguras, es nospļaušos par to, ko saka veselais saprāts un darīšu to, ko sirds liek.
Mūzika: Garmarna - Domschottis
|
23:45 - .mežs. nakts. tumšas debesis.
Patīkama nakts pastaiga pa tumšu mežu, pa kuru ložņā migla. Taciņa zem
kājām pazūd un attopšanās zālē, brikšņos. Līšana pār mazām upītēm.
Bebrs grauž koku, tālumā dzirdamas balsis. Mazas gaismiņas no pilsētas
gar kokiem pavīd. Riktīgs Drūmmežs.
Laba sajūta tagad.
Par rītdienu padomāšu vēlāk.
Mūzika: Paradise Lost - This Cold Life
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |