|
|
|
Augusts 2., 2004
21:04 - home at last
Ja man kāds jautātu, kāda bija šī diena, es atbildētu, ka visnotaļ izdevusies.
Par veiksmīgu iepirkšanos man jāsaka liels paldies, lai arī cik
neticami tas izklausītos savam brālim. Viņš ieteica, mēs aizbraucām, es
atradu un nopirku. Pirmajā veikalā bija tik jauks
pārdevējs-konsultants...Vai man sāks iepatikties bārdaiņi? Taču nē. Man
vispār nepatīk vīrieši. Labi, novirzījos no tēmas. Tātad - ļoti labi
veica viņš savu darbu. Tādi pārdevēji ir retums. Lielākā daļa uz tevi
skatās ar šķību aci. Un jā.. veikalu ieteicējs brālis bija
neaizstājams, bet kā vērtētājs - galīgi nederīgs. Es taču nekā
nesaprotu no tādām lietām! Bullshit. Kā var nesaprast, vai tev patīk
vai nē. Un ja reiz es smaidu, kā idiote, tātad ir jāsaka, ka patīk. Kas
tur ko nesaprast? Karoče tiku pie biksēm, krekliņiem un jaciņas, kas
kaķa spalvas pievelk kā magnēts dzelzs skaidiņas.
Aizbraucu uz dzīvokli. Patiesībā... Tur ir tīri tā neko. Mana istaba
nav tik maza, kā man mēģināja iestāstīt un tapetes arī nav tik rozā.
Bez tam - tās ir krāsojamās tapetes, tā ka... Pagaidā es domāju
izlīdzēties ar visādiem tumšiem interjera sūdiņiem. Apkārt zaļā zona.
Kaut kāds pensionāru rajons. Bračka teica, ka izejot uz balkona
uzpīpēt, viņš jūtas baigi agresīvs. Tur viss ir ļoti mierīgs. Man būs,
kur pastaigāties. Es nekritīšu panikā. Es domāju, būs labi.
Kā izrādās, sālsmaize jau esot bijusi.
|
22:13
Es te tā tikko iedomājos... laikam man ir pārāk saasināta uztvere. Un viss.
Mūzika: Moloko - 'Statues'
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |