|
|
|
Jūnijs 3., 2004
12:02 - freedom, freedom, freedom
Jā, es zinu, daudzi jau paspējuši izdvest sajūsmas pilnas nopūtas par
pirmo brīvo dienu, par vasaras sākumu, bet nu, kad arī es to gribu
darīt, saprotu, ka tu to sajūsmu vari novērtēt tikai tad, kad pats to
izjūti.
Vai jūs zināt, cik lieliska ir sajūta, pamostoties normālā gultā, nevis izvelkamajā krēslā?
Vai jūs zināt, cik lieliska ir sajūta, kad cauri aizkariem tu redzi spīdam sauli, nevis jūti, ka varētu būt plkst.6.30 (ja neesi aizgulējies)?
Vai jūs zināt, cik lieliska ir sajūta, kad esi in your home town, nevis tajā Latvijas galvaspilsētā, kurā tevi nepārtraukti nomoka depresīva rutīna?
Vai jūs zināt, cik tas ir lieliski, ka neviens nekrāc?
Vai jūs zināt, cik tas ir lieliski - apzināties, ka šodien varēs jebkurā laikā aiziet un nopirkt to superīgo bloknotiņu?
Un - vai zināt, kāpēc, es to varēšu nopirkt? Tāpēc, ka vakar es
iedomājos, ka mana somiņa varbūt ir ieplīsusi..varbūt nauda aizkritusi
aiz oderes.. Tur bija ne tikai tie daži santīmi, par kuru pazušanu es
biju pārsteigta - tur bija lati, kurus man vajadzēja todien, kad es
grāmatnīcā izmisusi konstatēju, ka esmu pārrēķinājusies...!
Esmu vienkārši unikāla, vai ne?
Apsveicu ar 3.jūniju!!! 
Mūzika: Moloko - Fun For Me
|
18:33 - Čomu lupatas.
Mmm...biju mēbeļu veikalā... izpētīju visādus krāsu paraugus
savai jaunajai gultai (manai jaunajai istabai), kamēr atradu tādu, kas
man patīk. Īsāk sakot - mana gulta būs tumšā ķiršu krāsā..kā ideāls
sarkanvīns..kā purpura krāsa ar sarkanu sajaukta.. trust me -
skaisti. Turklāt - beidzot es kaut ko savai istabai izvēlos pati.
(laikam jau mammu sirdsapziņa pagrauza, ka viņa tā ieskrējās ar visa
izvēli bez manis, hi hi)
Tas, cik neapdomīga varu būt, nav vārdos izsakāms - sametu visu
mazgāties un sapratu, ka nav, ko pa māju nēsāt... Iekāpu brāļa
biksēs - kaut kā jau turās (bet baigi ērti - tādas platas), un izraku
kaut kādu aizvēsturisku krekliņu ar uzrakstu Candy (no Adidas, hhh) -
tas man vēl no sākumskolas laikiem. Starp citu, man jau krietnu laiku
bija aizdoma, ka čomu drēbes ir daudz ērtākas par skuķu lupatām.. Kad
brāļa nav mājās, es bieži vien mēdzu viņa skapi ļaunprātīgi izmantot.
Jo īpaši ziemā..viņam tādi lieli silti džemperi..ja viņš uzzinātu,
droši vien man sprandu apgrieztu... Prom ziemu, šurp vasaru! Vienus
savus šortus viņš man atļāva privatizēt - man baigi patīk - viņam
šorti, a man kā 3/4 bikses...
Garastāvoklis:: i feel good, tararararararam
Mūzika: Chingy ft.J Weav - One call away
|
19:03 - Sorry, bet šito es komentēt neļaušu. Nebūs grūti saprast, kāpēc.
Daudzkārt jau pieminēju savu pašreizējo lasāmvielu. Velns Memnohs. Vampīru hronika. Izvērsās
tur lietas citādi, nekā biju gaidījusi. Turklāt - pamatīgi sašķobīja
manus uzskatus par Dievu un Velnu. Atziņu ļoti daudz. Bet grūti
formulēt arī citiem uztveramos teikumos.
Tātad - ir Debesis. Ir Dievs. Un ir Velns. Un ir Mirušo valstība. Un ir
Zeme - Pirmatnējais dārzs. Zeme būtībā ir Dieva eksperiments. Viņš savā
Visgudrībā, redziet, nebija gana gudrs, lai izdomātu, kā pats ir
radies. Viņš radīja visu, bet nebija neviena, kas Viņam pateiktu, kas
radījis Viņu pašu. Nu ko - radīja eņģeļus (Memnohu tajā skaitā) un tad
radīja Matēriju. Un tikai pirmradītajam eņģelim radās šaubas par Dieva
lēmumu pareizību. Tikai pirmais eņģelis (erceņģelis) uzdrošinājās
apsūdzēt Dievu, ka tā nav pareizi. Kā Dievs spēj nolūkoties, kā ziedi,
augi, dzīvnieki, cilvēki mirst? Kā Viņš spēj pieļaut, ka putniem ir
spārni, tāpat, kā eņģeļiem? Kā Viņš spēj pieļaut, ka, cilvēkiem
nomirstot, dvēseles pulcējas Mirušo valstībā, bet tā arī ne reizi
nenonāk Debesīs? Beigu galā pirmais erceņģelis Memnohs tapa
izraidīts no Debesīm.
Īsāk sakot - Dievs ir, tikai viņam ir vienalga, kas notiek ar mums.
Galīgi garām ir domāt, ka visi mēs esam tādi grēcinieki, jo Dievs nav
tik viegli sadusmojams, ka baznīca cenšas iegalvot. Viņš nav arī tik
viegli nomierināms. Memnohs viņu tikai reiz sadusmojis - kad ar
Mirstīgā Cilvēka meitu pārgulējis.
Tad nu lūk. Tam es jau varu ticēt. Tam es arī laikam ticēšu.
Mūzika: Benny Benassy (B.Deep remix) - Satisfaction
|
|
|