Kā man patīk, ja skolotājai stundas laikā kaut kur jādodas prom...protams, man jau vajadzētu kaut ko te šiverēt pa datoru..kaut kādas makroekonomiskās formulas, bet..kā teiktu Skārleta - nedomāšu par to tagad, padomāšu par to rīt. Baigi labā dzīves filozofija patiesībā. Ja es to ik pa laikam nepielieotu, tad visticamāk tagad sēdētu kaut kur Gārsenē vai Jelgavā (nu - attiecīgajā iestādē). Bet varbūt arī ne. Neko nevar skaidri zināt. (Atliek vienīgi minēt.)

Laikam mans gars jūtas muzikāls...Bieži vien normālas atbildes vierdā gribas kaut ko nodziedāt..rindiņu no kādas dziesmas, pareizāk sakot..Bet es cenšos sevi savaldīt. Pati sev jau izklausos oukei, bet, kas to lai zina, ko citi domā. Un lai arī cik ļoti man būtu nospļauties par citu viedokli atsevišķos jautājumos..tomēr kaut kā negribētos, lai man uzbļauj kaut ko no sērijas apklusini-to-kaķu-kori.

Vakar jutos baigi miegaina. Atbraucu no skolas un likos gulēt. Mani pamodināja kaut kāda ārdīšanās. Skatos - tante bizenē no viena istabas gala uz otru (ciest nevaru, ka viņa tā dara; kāpēc viņa nevar pārvietoties mierīgi? kāpēc jāčaukstinās ar tām lapām un maisiņiem ar tādu troksni? tas mani tiešām kaitina. tiešām, tiešām, tiešām kaitina). Nevarēju saprast, cik ir pulkstenis. Pirmā doma, protams, - Āpāc, esmu atkal aizgulējusies! - bet tad jau līdz manai apziņai aizgāja, kas par diennakts stundu ir. Biju gulējusi tikai divas stundas.

Vakarā man uzmācās šausmīgākā bezdarbība. Un ko es izdarīju? Esmu vnk traka. Traka. Airakstīju vienam džekiņam (nekā par viņu nezinu) īsziņu ar tekstu Čau :)
Joks tāds, ka viņš atbildēja...