> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Novembris 29., 2004

f

07:35 Vakarnakt, tieši pirms aizmigšnas, mani mocīja tāds uztraukums, ka es domāju, pēdējā stundiņa ir klāt. Sirds dauzās nenormālā ātrumā, rokas trīc un apziņa miglojas. Jā, es biju satraukusies un tam bija pamats, bet, pavisam noteikti, nejau tik spēcīgs, lai es sāktu par miršanu domāt. Un tomēr es sāku. Par nāvi domāt. Un tas radīja vēl labāku sajūtu. Tā, kā bērnībā, kad domas par to, kas ar mani notiks pēc nāves, neļāva man gulēt, lika mocīties bailēs un lika grozīties uz visām pusēm gultā, jo biju dzirdējusi, ka tad, kad slikts sapnis rādās, tad vajag pagriezties uz citiem sāniem, un ļaunais sapnis būs prom. Nu nez. Man nedarbojās. Aizmigu tāpēc, ka nebija spēka vairāk mocīties. Labrīt.

Read Comments

Reply

No:	Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?  Anonīms Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:	Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.