> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi

Maijs 1., 2004

f

13:55 Vakardien,  atbraucot mājās, mani sagaidīja ļoti mīļi. Man jau vajadzētu tā kā sākt pie tā pierast. Tiklīdz es izeju no mājas ārā, tā man ir jārēķinās ar to, ka man tiks piešūti visi pasaules grēki. Tas ir kaitinoši. Es ciest nevaru, ja man netic. Viņa pati izprovocē mani melot. Ja es saku taisnību - es meloju, bet, ja es meloju, tad man notic. Jo mazāk viņa par mani zina, jo labāk. Heh..man patika, kā viņa vakar pateica - tu man vispār nekā nestāsti.  Un kā lai es stāstu, ja viņa man vienmēr visu pārmet? Pat ja es esmu attiecīgajā situācijā vainīga, viņa tomēr varētu mani pārliecināt, ka tā nav. Nē, nē, esmu sapratusi, ka viņas acīs es būšu (varbūt) kaut kā cienīga tikai tad, ja būšu kā, piemēram, viņas draudzenes meita - tu paskaties, kāda viņa ir tieviņa, smukiņa un sievišķīga. a kā tu ģērbies? tā kā čoms! - Nu nē. Es neļaušu viņai sevi šitā iespaidot. Ja reiz viņai tā I. tik ļoti patīk, tad lai iet viņu adoptē, bet mani tad nevajadzēja laist pasaulē. Man šķiet, ka mans brālis ir pamanījis mammas atšķirīgo attieksmi un tāpēc izturas pret mani citreiz ar pārsteidzošu..teiksim tā..labestību. Biku jau tas man iedzeļ, bet nekas. Nav manā garā slīgt depresijā ilgāk par divām nedēļām. :)

Read Comments

Reply

No:	Sviesta Ciba user Lietotājvārds: Parole: Iežurnalēties ar'?  Anonīms Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:	Tematā HTML ir aizliegts   Neformatēt automātiski:
Ziņa:	Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.