|
|
|
Oktobris 14., 2004
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) f | 08:54 - .vakar hamletam tomēr bija nebūt.
Vajadzīgo ēku pie Dailes teātra es atradu, pamanoties aizklīst daudz tālāk uz priekšu, nekā man vajadzēja. Bet tomēr atradu. Sālsmaizi apvienojām arī ar manu matu krāsošanu. Viss bija lieliski, līdz krāsas ārā skalošanas brīdī nogranda pamatīgs būkšķis. Sprādziens. Kā drīz uzzinājām.
Pirmā doma: kam tur darīt nav ko?
Otrā doma: kas tas bija?
Trešā doma: pusēka uzsprāgusi
Un tad sākās mokošākais. Kamēr resonance aizskrēja piezvanīt 112, tikmēr man bija tas gods pilnībā izbaudīt šausmīgākos kliedzienus, kādus mūžā esmu dzirdējusi.
Es kļūdījos. Pusēka nebija uzsprāgusi, bet puse cilvēka gan. Turpat pagalmā.
Un tas, kas kliedza, bija nelaiķa draugs laikam. Jo pats nelaimīgais jau vairs nebūtu varējis pakliegt.
Iesēdās satraukums iekšā.
Cerams, ka to bumbu viņi tur paši bija ielikuši, citādi, kā gan tajā mājā vēl kāds varētu padzīvot, ja prātā sēdētu apziņa, ka kāds asprātis var ņemt un ielikt bumbu tavā kāpņutelpā, bet varbūt pat pie durvīm.
Un tad, kad ātrie un menti bija klāt, šausmīgi gribējās ķert rokās telefonu un zvanīt visiem tiem, kas tuvi. Vai vēl labāk - attapties drošās rokās.
Nu jā. Tāds nu bija vakariņš.
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |