Un es kā naivā dvēsele domāju - kāpēc te tik tukšs? Interesanti zināt - kur es tāda radusies(?). Nu ja..piektdiena ir klāt. Biju vakara pastaigā (šoreiz pat nebiju viena; svarīga piebilde; pagājšnedēļ izkritusī pastaiga ar charm ), saguru..bet tā labi saguru.
Brīnumainā kārtā, vēl esmu viena mājās. Visiem ir, ko darīt, visi kaut kur iet, bet aij - man jau patīk tupēt mājās. Patīk jau arī. Patīk sēdēt un dzert savu n-to kafijas tasi (es gan to sauktu par krūzi). Patīk ar jautru prātu paškroboties, ka vai nu mums nav neviena, vai arī mums ir kāds, ko mēs nevēlamies. Bet varbūt es nedrīkstu runāt daudzskaitlī. Droši vien, ka ne. Es jau esmu tā izredzētā. Nē, es nesūdzos. Šovakar mani tas negrauž.
Sapriecājos, ka esmu viena, un tūlīt arī pārradās pirmā persona..nu labi..manai (nav mana) istabai ir arī durvis. Kaķi iespundēju uz balkona, lai atvēsina smadzeni (citādi baigi sāka ārdīties), un atkal esmu viena. Mammai baigi nepatīk, ka veru durvis ciet. Bet man patīk norobežoties. Un tomēr būt cilvēkos. Man patīk būt vienai un man nepatīk būt vienai. Hmz ..