06:54 pm
..turpinājums.
Torre – augstākais Portugāles (kontinenta daļas)
punkts. Ideja radās jau sen – jādodas apskatīt šī zeme no kādas virsotnes.
Kamēr plānoju un domāju par autobusiem, kādā no pēdējās nedēļas ballītēm kāds
poļu puisis ieminējās, ka dodas ar kājām uz Serra de Estrella . Ha ha ha.... ej
vien! Tad dažas minūtes padomāju, vēl dažas un vēl dažas: labi, ejam kopā!! Tā
nu pa fikso sarunājām detaļas un sestdienas rītā modinātājs zvanīja 4.00... ah
vēl tumšs... startējām gan mazliet vēlāk... bet tomēr startējām! Sastāvs: brits, polis, ķīniete un latviete.
Pirmais kāpiens pa pilsētas daudzajām trepēm tāds
pasmags. Toties rīta rosmei ļoti noderīgs un arī vīnogas sētmalās pa ķērienam.
Līdzi tika paņemta speciāla kalnu gājēju grāmatiņa ar karti un sarkano raustīto
līniju uz tās. Kad no pilsētas bijām tikuši ārā, sākās tāds nervozais posms.
Kādā no punktiem domas sāka dalīties par īsto taciņu turpmākajam ceļam. Kašķis
tika līdz pat dusmām un domām, ka Torre tik vien sapņos rādās mums. Tā nu
nomullējāmies pa maldīgajiem ceļiem 2-3 stundas, strīdoties un cenšoties atrast
īsto pagriezienu.... rrrrr. Kad nu manas cerības jau pietuvojās nullei,
pamanījām mazu zīmīti un ceļu, kurš šķietami ved nekurienē. Kā jau tas mēdz būt
arī pasakās – tieši tas ir mūsu īstais un pareizais ceļš.
Jahuuu!
Tālāk sekojas lielais un karstais posms, kam malās
pīlādžu koki, kraujas un akmeņu akmeņi. Karte ar sarkano raustīto līniju rādīja,
ka ceļš nu tāds līkumots... puiši ierosināja iet shortcutu. Paskatoties lejup pāri akmeņiem, sāku smieties, jo parliecība, ka tas joks. Bet šeku reku –
nekā! Pāri akmeņu akmeņiem, gar strautiņiem un maziem ūdenskritumiņiem: „girls,
don’t be afraid! Just cureful... there are some snake.”
Galapunkts šim bija maza pilsētiņa jebšu ciematiņš
– ziemā kalnu spēlpotāju iecienīta vieta, bet šobrīd liels hotelis sīkā ciematā
nekurienes vidū. Izsalkuma dzīti, devāmies pusdienot vienīgajā atrodamajā
ēšanas vietā. Garšīgi, garastāvoklis stipri uzlabojās un sākām
uzjautriunāties... bet prieks nu nebija ilgs, proti, līdz rēķina saņemšanai.
Tajā brīdī sākām nožēlot par katru maizes šķēlīti, ko neapēdām un atstājām.
Pirmā vieta Portugālē, kur visnotaļ atgriezties nevajadzētu.
Taču doma vien, ka dodamies uz Torre itin visu
padarīja labāku... devāmies pēc lēta un garšīga saldējuma + sarunas par
Austrumeiropas un Ķīnas vēsturi un alfabētu + mazais kurss ķīniešu skaitļos.
Diena jau pāri pusei, tāpēc mazliet iespringstam
uz ātrumu. Vairs nepiestājam pie katra ūdens avotiņa, strautiņa un
miniūdenskritumiņa, arī bez uzkožamajām pauzēm. Tikvien augšup un augšup...
Līdz beidzot nonākam šīsdienas augstākajā punktā: skats pāri kalnu grēdām,
piekājē mazās pilsētiņas un ciemati. Bilžu un mazo sajūsmu laiks. Šodienā
atlikušais ceļa gabals līdz nometnes vietai tik lejup vien. Steigties vairs nav
kur un izbaudām skatus.
Mums par prieku kempings ir par brīvu (pēc pusdienu
rēķina tas patiesi ir svarīgi un iepriecinoši). Noguruši ejam iekšā parkā un
izvēlāmies vietu pļaviņā starp kokiem - še celsim telti. Jauki, mīlīgi. Pēkšņi skats augšup:
ooooo! Pie pašas nometnes bāzes varena klints ar saulrieta krāsām. Smaidi mums par
būšanu še. Šokolāde un apelsīnu sula piedevā. Un pirmās atziņas, ka ideja un
gājiens ir lielisks.
Skaistās, oranžās telts celšana. Vakariņas no
kopīgi sapirktiem produktiem. Kopīgs gājiens un spokošanās pie publiskajām
izlietnēm. Spriedelēšana par topošās nakts aukstumu (viena no versijām, ka uz
rīta pusi sals varētu būt uz mīnusu pusi, bet dažiem labiem tik krekliņi mugurā
un līdzi plāniņš guļammaiss, jo šī taču Portugāle... dienvidu zeme), labāko
vietu sadalīšana iekš tilts. Došanās čučēt un vēl pāris stundu vārdu minēšanas
spēle... hi hi ha ha. lūziens.
Rīts. Jahuuu... esam dzīvi un nenosaluši... nu
labi – tikai dzīvi. Gribētos teikt, ka dzestrs, bet tie būtu meli – auksts
rīts. Mana vienīgā nenosalusī vieta uz ķermeņa ir pēdas (paldies Irēnai par latviešu
vilnas zeķēm!). citiem gan trakāk. Mazais rīta skrējiens un izvingrošanās līdz,
pat ļoti labi līdz.
Pavisam drīz dodamies ceļā... stāvākajā no
ceļojuma posmiem. Nevarētu teikt, ka mašīnas slāpst tajā, bet rūkoņa tāda
manāma. Dažbrīd riteņbraucēji kāpj nost no saviem braucamajiem un stumjās. Daži
māj un uzsauc Olā!, citi uzpīpina, kādi vēl nodomā, ka traki jaunieši, vēl daži
piedāvā aizvest. Nesauksim vārdā, bet meitenes mazliet čīkstulīgas, puiši gan
azartā un tempu nesamazina.
Torre!
Jahū, galamērķis sasniegts!
Skats brīnišķīgs. Pie kafijas, IceTea un pastela
de nata rodas dienas labākais secinājums: lai cik jauki vērot kalnus no
augšienes, lielākais ieguvums ir cilvēki un kopā pavadītais laiks.
[un jāteic godīgi visu Covilhā laiku sajūta kopā
ar cilvēkiem tāda saspringta; Torre gājiens pirmā reize, kad Portugālē sajūtos patiesi
ērti... tā kā Valmierā]
Atpūta, miers, bildēšanās un pusdienas augstākajā
Portugāles punktā, proti, auGstākās pusdienas Portugālē =)
Taču dienas plāns ar to
vien nebeidzas. Puiši ir ieplānojuši vēl kādu aktivitāti – došanos uz lagūnām,
ko noskatījusī GoogleEarth. Tajā brīdī neviens vēl nezina, ka šis ir lielākais
pārbaudījums brīvdienās. Cerējām atrast taku, kas ved uz zili zaļajām lagūnām.
Atradām, bet tikai kartē. Nemācēšu visu noraksturot, bet dažbrīd sajūtos kā
klinšu kāpēja. Lejā iežu ieži, augšup tas pats un stāvāks. Pie tam ar visām
somām, ēdienu un telti.
Toties tā vērts! Lagūnas
savaldzināja.
Kad diena sāka taisīties uz vakarpusi, mēs sākām
posties mājup, proti, lejā vien. Mašīnas pīpināja, un ne bez iemesla. Dejojām,
smaidījām, dziedājām, skrējām, jokojām un uzjautrinājāmies visos iespējamos
veidos. Tā nu nejauši arī nostopējām pāris braucamos... ar diviem trakiem kalnu
riteņbraucējiem un kādu mūsu augstskolas profesoru.
Atlikušo pēcpusdienas un vakara pusi pavadījām
kopā ar viņiem pie kafijas un ne tikai. Attapos brīdī, kad no pilsētas centra
piedāvāja aizvest mūs uz kojām – šīs bija mans pēdējais vakars Covilhā. Tāpēc devāmies
četratā uz kojām ar kājām. Joprojām mazliet apgaroti.
Kojas. Pagalam tukšas, jo
visi jau pārvākušies uz savām semestra dzīves vietām. Tā nu savācām visu puišu
un manā ledusskapī atrodamo ēdienu un uzcepām vakariņas... garšīgi, bez
rēķiniem un uzpūtīgiem viesmīļiem. Jack Johnson, vakariņas, bilžu skatīšanās.
Un mazliet atvadas. Bet tā priecīgi.
