Ezīša personīgā miglas ieleja

Vakardiena: Man stāstīja par spēli, kurā vispār varētu būt interesanti piedalīties, nosaukums "Kamelota" pats par sevi jau daudzsološs, zināšana, ka tur atkal būs tie paši fantastiskie cilvēki, ar kuriem saspēlējos "Uvaisā" - aicinoša... Bet kaut kur nostrādā veselais saprāts, jo informācija ir neapgāžami patiesa - spēles sākumdiena, piektdiena ir parītdiena.
Ilze, ar pievārdu Prātīgā, saka - ui, nē, dikti ātri, ui, nē, ne šoreiz...

Šodiena: Man piesolīja nu jau ne tikai spēli bet arī jau gatavu lomu, jau atkal man personīgi, kad solīju padomāt ar piebildi, izskatās jau, ka būs vien jāpiekrīt, cilvēks palecās no prieka ar tekstu "Paldies dievam, nezinu ko darītu, ja tu atteiktos, viss izjuktu", galu galā atmetu ar roku arī nelielajām veselā saprāta atliekām, sak, nepatīk, atmetīšu ne tikai ar roku, bet prom aizmetīšu, un teicu - OK, braucu.

Un braucu. Un priecājos par to no sirds, kaut tik daudz kas vēl izdarāms rīt no rīta.
Vienīgais mierinājums - šī gan būs pēdējā. Nu, līdz nākošajai.
Un jā, man beidzot ir stimuls mācīties krievu valodu. Lai varētu pilnvērtīgi spēlēties pie drakonistiem. Nu ir viņu spēles (vai vismaz spēles ar viņu dalību) galvas tiesu pārākas.