Ezīša personīgā miglas ieleja

Es baigi mocījos ar to eseju. Līdz kaut kādiem trijiem.
Bet tā filma bija drausmīgi spēcīga un uzdeva pa nerviem un aizzīmogoja jebkādus domāšanas kanālus, kas varētu palīdzēt pie rakstīšanas.
Un neko lāga neuzrakstīju, kaut kādus galīgi nezinātniskus vervelējumus nevis eseju.
Un šorīt nogulēju nodošanu :(

Nu, es šobrīd ceru, ka varu paļauties uz to, ka savu esejas saturu principā izstāstīju pasniedzējai, kad kopā braucām no fakultātes uz centru (tikko biju noskatījusies to filmu).
Arī tas īstenībā traucē. Tā emocija izdzīvojās tajā brīdī un pēc tam iestājās vakuums.

Nez, vai pieņems manu e-pastā iesniegto versiju.
Jo jānodod bija uz papīra.