Ezīša personīgā miglas ieleja

Man likās, ka ja cilvēks spēlē kaut kādas galda, brīvdabas, whatever ar citiem cilvēkiem saistītas RPG, tad taču būs pieradis, ka tēls un tēlu attiecības paliek uz spēles galda, kad no tā pieceļas, poligonā, kad no tā aizbrauc.
Spēles ļaunais burvis atkal ir labās fejas labākais draugs, kā tas bija pirms spēles un elfi tusējas ar rūķiem uz nebēdu. Un nākošajā spēlē būt mainītās lomās.

A vot, izrādās, ka tā nav. Ir tādi arī role-playeru vidū, kas pretējo spēlētājus arī rīllaifā klasificē pēc puses, kurai tie pieder, un noliek un nostāda kaut kādā nekomunicējamā kategorijā. Tikai tāpēc, ka tam otram labāk ir paticis gnoms un draenejs nevis taurs vai undeads. Un tauru un undeadu tam cilvēkam spēlēt nav tiesību, jo viņš iesācis un spēlē ar nepareizu rasi.

Tas nekas, ka tur, tajā otrā pusē satiktie cilvēki ne viens vien ir seškārt sakarīgāki par vairumu pareizās puses.
Man laikam ir paveicies, ka māku nodalīt role-playu no dzīves.