Ezīša personīgā miglas ieleja

Es nekad neesmu bijusi pedants-perfekcionists. Un laikam tāpēc ir tik grūti panesami tie momenti, kad viens tāds izpildās pēc pilnas programmas. Nu, konkrēti krīt uz nerva.
Nē, nu tur apakšā, vismaz man tā liekas, ir tiekšanās pēc uzslavām smagā formā (pašvērtējuma problēmas), vēlme būt labākajam, gudrākajam, zinošākajam (nenoliedzu, kompetences līmenis ir sasniegts ievērojams...), vispār kaut kas ar pašvērtējumu.
Bet nu jā, tagad ar to visu tiek aizpildīts arī tas vienīgais, pēdējais kanāls, kurā vēl tā pedantisma-perfekcionisma nebija. Un (jā, atzīstu, tieši tas ir viskaitinošākais) regulāri tiek pajautāti tādi jautājumi, kam ir zemteksts - vai tu tik tālu esi aizdomājusies, vai tu saproti, ka tas lēmums ir nepareizs? Pat, ja lēmuma saturs un detaļas vispār nav zināmas. Tobiš regulāras skaidras norādes uz to, ka neesmu pietiekami kompetenta. Kaut arī aizrādījumiem un iebildumiem nav pilnīgi nekāda pamata.

Bet! Esmu progresējusi jomā, kas saucas "komunikācija ar ne visai tīkamiem cilvēkiem". Un man liekas, ka drīz būšu iemācījusies tās kaitinošās īpašības ignorēt. (Bet tik un tā ļoti priecātos, ja vismaz kāds kanāls tomēr būtu bez to izpausmes, kamēr mācos).
Tip mācos iecietību. Noderēs arī reālajā dzīvē. Riktīgi.