Ezīša personīgā miglas ieleja

es arī runāju vispārīgi, Sniedziņ.
Baigi nomāc sajūta, ka kaut kas ir smagi greizi, ka idejiski man būtu jābūt kaut nojausmai, kāpēc ir greizi un kas ir palaists garām (jo manos pienākumos taču itkā ir to pamanīt un mēģināt novērst...) un es neredzu variantus, kā to labot.

A man gribas labot.
Man gribas, lai ir forši un vismaz reidgrupa (kurā gan ietilpst arī lielākie pakaļas utt.) ir priecīgi, laimīgi un dara lietas kopā kā komanda nevis 25 talantīgi dirsēji (atvainojos par izteicienu).

Bet šodien apziņā blakus sūdīgajam kontentam nostājās vēl viens spēcīgais arguments. Krīze ietekmē WoWerus. Es uz saviem pirkstiem saskaitīju vismaz trīs, kuriem tas ir ļoti konkrēti redzams, sevišķi privātajās sarunās. Cilvēki mainījušies. Un ar to gan laikam galā netikt.

P.S. Tāpēc es to paniku ceļu šeit - tās ir manas personīgās emocijas, kurām tur, pie tā posta nav īsti vietas. Es gribēju tur tā maksimāli attālināti un no malas rakstīt. Tiešām savelkot kopā visu, ko esmu dzirdējusi vismaz trīs, četras reizes no dažādiem cilvēkiem.

es jau sen par fonu neuztveru 250, bet gan tos ne vairāk kā 53, kas ir/bija nu jau saucamajā RG1.

Un par to garlaicību nē.
Sindroms ne tik intensīvā variantā bija jūtams vēl tad, kad mums bija krietnas progresa iespējas...
Nu, krīzes sindroms.
Acīmredzot, ir cilvēki ģildē, kam ne tikai garlaicība pa prātu, bet samazināti darba apjomi pa kabatu iesit...