Ezīša personīgā miglas ieleja

Biju skolā.
Sadzēru ar pasniedzēju, kas pērn studentu balsojuma rezultātā ieguva titulu "Ziņģe par bailēm", jo viņš gadījās vienā kabinetā ar pasniedzēju, kas arī Ilze un ieaicināja pacienāties uz bijušo vārda dienu. Sadzēriens garšīgs un reizē smieklīgs.
Pasniedzēja, kas Ilze: "Pasniedzēj jums arī ieliet?"
Ziņģe par bailēm: (nepaceļot acis no sava rakstāmā) Nē, paldies. (uz brīdi tomēr paceļ skatienu) Ā, pag, šito gan jā!"
Saskandināju ar dekānu.
Saskandināju ar bijušo dekāni.

Pēdējie divi punkti nekas īpašs, vienkārši patīkami.

O. Vācietis. GAUJA

Kurš ūdens tā būtu smējies,
Ja to pasmeļ ar sauju?
Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.

Mana mūžīgā kaite.
Mana spalva un ota.
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota...

Vārdus, cik grib, var sacīt,
Neīsts man liekas katrs.
Es ar aizsietām acīm
Apņemos tevi atrast

Starp visām Jeņisejām,
Starp visām Gangām un Elbām,
Pie visbaltākām dzejām
Un pie vismelnākā nelabā.

Un lai mūžīgi pastāv
Gaišums uz tavas sēres,
Rudzi uz tava krasta,
Asaras cilvēku bērēs.

Lai ļaužu kāzās ievas
Aizkūpas baltā sārtā!
Es to nelūdzu dievam.
Es to izlūdzos laikam.

Kādi tie dievi ir vecīši,
To jau tu zini pati.
Dievi raganas necieš.
Man tu, ragana, patīc.

Ne dievi, ne velni lai nezina,
Kas mūsu jūtām vārdā.
Bet, ja nu noķer un dedzina,
Tad – abus uz viena sārta!