Ezīša personīgā miglas ieleja

O. Vācietis. GAUJA

Kurš ūdens tā būtu smējies,
Ja to pasmeļ ar sauju?
Dievs bija iemīlējies,
Pasaulē laizdams Gauju.

Mana mūžīgā kaite.
Mana spalva un ota.
Vidzemes asinssaite.
Latvijas kaklarota...

Vārdus, cik grib, var sacīt,
Neīsts man liekas katrs.
Es ar aizsietām acīm
Apņemos tevi atrast

Starp visām Jeņisejām,
Starp visām Gangām un Elbām,
Pie visbaltākām dzejām
Un pie vismelnākā nelabā.

Un lai mūžīgi pastāv
Gaišums uz tavas sēres,
Rudzi uz tava krasta,
Asaras cilvēku bērēs.

Lai ļaužu kāzās ievas
Aizkūpas baltā sārtā!
Es to nelūdzu dievam.
Es to izlūdzos laikam.

Kādi tie dievi ir vecīši,
To jau tu zini pati.
Dievi raganas necieš.
Man tu, ragana, patīc.

Ne dievi, ne velni lai nezina,
Kas mūsu jūtām vārdā.
Bet, ja nu noķer un dedzina,
Tad – abus uz viena sārta!