Pasaules radīšana - 7. mēģinājums
Posted on 11.09.2006 at 11:29Garastāvoklis: Aizņemta
Šobrīd klausos: Iļģi
Pasaule bija skaista un pilnīga, tikai vienas lietas tai vairs trūka. Tā bija tukša, bet māsai un brālim tik ļoti gribējās, lai kāds apbrīnotu un pielūgut visu to perfekto, ko abi bija radījuši.
Tad nonāca abi pie vienotas domas - ir jārada tie, kas pasaulē varētu dzīvot, tikpat perfekti un ideāli kā pati pasaule, tie jārada pašiem līdzīgi, jo neko perfektāku tie iedomāties nespēja. Tie nolēma trīs pārus pasaulē laist, lai dzīvo un ir laimīgi par iespēju dzīvot.
Tā radīja māsa un brālis, Sereta un Adagars, pirmo pāri. Tiem Sereta savu dvašu par dzīvības elpu deva un Seretai tie arī līdzīgi bija - ar mērķi, kas attaisno līdzekļus,ja vajadzīgs, uz visu spējīgi, lai līdz mērķim nonāktu, tie zināja it labi savu vērtību un nevienam neļautu to noniecināt, tie bija gudri un viltīgi, reizēm neaprēķināmi, taču allaž ar prātu rīkojās, par sirdi piemirsdami. Tā Sereta savu cilti pasaulē laida.
Pēc viņiem radīja māsa un brālis otro pāri, tiem Adagars savu elpu sniedza kā dāvanu, un tie kā Adagars kļuva, vienkārši, ar vienkāršību pret pasauli attiecās, kā Adagars tie rotaļīgi un mazliet nenopietni, tomēr vienmēr ar savu viedokli un spējīgi ne vien par to pastāvēt, bet aizstāvēt un pārliecināt citus par tā pareizību. To karstās sirdis kļuva par mājvietu kaislībai, taču labus, gaišus Adagars viņus darīt gribēja. Tāda radās Adagara cilts.
Un radīja māsa un brālis trešo pāri, kam abi kopīgi dvašu un dzīvību dāvāja, un šie trešie bija kā vidusceļš, iemiesodami katrs kaut ko no māsas un ne mazāk no brāļa, tiem labo īpašību nebija mazāk kā slikto un arī slikto netrūka. Tiem kaislība mērķi varēja uzstādīt, kuru tad viltus pilnā naivumā tie tiecās sasniegt, tie gaiši, atklāti spēja būt, tai pašā laikā glabādami noslēpumu. Tajos nevarēja izšķirt, kas Adagara dots, kas Seretas dāvāts, tie bija viņu kopīgā cilts.
Viss skaidrs un sakārtots bija pašos pirmsākumos, kad viņi vien trīs pāri bija, ikkatram bija sava vieta un uzdevums. Bet to kļuva vairāk, no pirmajiem elfi dzima, no otrajiem radās rūķi, bet trešie kā cilvēki savu dzimtu turpināja. Un, kad to kļuva tik daudz, ka nebija vairs tāda, kas saskaitīt spētu, jau sen bija aizmirsts, ka elfi - Seretas vai rūķi - Adagara cilts. Tie, mazliet atšķirīgi, tomēr līdzīgi bija, un katrs pats, ne viņa cilts lēma, kuram no diviem pirmsākumiem sekot.
Tad nonāca abi pie vienotas domas - ir jārada tie, kas pasaulē varētu dzīvot, tikpat perfekti un ideāli kā pati pasaule, tie jārada pašiem līdzīgi, jo neko perfektāku tie iedomāties nespēja. Tie nolēma trīs pārus pasaulē laist, lai dzīvo un ir laimīgi par iespēju dzīvot.
Tā radīja māsa un brālis, Sereta un Adagars, pirmo pāri. Tiem Sereta savu dvašu par dzīvības elpu deva un Seretai tie arī līdzīgi bija - ar mērķi, kas attaisno līdzekļus,ja vajadzīgs, uz visu spējīgi, lai līdz mērķim nonāktu, tie zināja it labi savu vērtību un nevienam neļautu to noniecināt, tie bija gudri un viltīgi, reizēm neaprēķināmi, taču allaž ar prātu rīkojās, par sirdi piemirsdami. Tā Sereta savu cilti pasaulē laida.
Pēc viņiem radīja māsa un brālis otro pāri, tiem Adagars savu elpu sniedza kā dāvanu, un tie kā Adagars kļuva, vienkārši, ar vienkāršību pret pasauli attiecās, kā Adagars tie rotaļīgi un mazliet nenopietni, tomēr vienmēr ar savu viedokli un spējīgi ne vien par to pastāvēt, bet aizstāvēt un pārliecināt citus par tā pareizību. To karstās sirdis kļuva par mājvietu kaislībai, taču labus, gaišus Adagars viņus darīt gribēja. Tāda radās Adagara cilts.
Un radīja māsa un brālis trešo pāri, kam abi kopīgi dvašu un dzīvību dāvāja, un šie trešie bija kā vidusceļš, iemiesodami katrs kaut ko no māsas un ne mazāk no brāļa, tiem labo īpašību nebija mazāk kā slikto un arī slikto netrūka. Tiem kaislība mērķi varēja uzstādīt, kuru tad viltus pilnā naivumā tie tiecās sasniegt, tie gaiši, atklāti spēja būt, tai pašā laikā glabādami noslēpumu. Tajos nevarēja izšķirt, kas Adagara dots, kas Seretas dāvāts, tie bija viņu kopīgā cilts.
Viss skaidrs un sakārtots bija pašos pirmsākumos, kad viņi vien trīs pāri bija, ikkatram bija sava vieta un uzdevums. Bet to kļuva vairāk, no pirmajiem elfi dzima, no otrajiem radās rūķi, bet trešie kā cilvēki savu dzimtu turpināja. Un, kad to kļuva tik daudz, ka nebija vairs tāda, kas saskaitīt spētu, jau sen bija aizmirsts, ka elfi - Seretas vai rūķi - Adagara cilts. Tie, mazliet atšķirīgi, tomēr līdzīgi bija, un katrs pats, ne viņa cilts lēma, kuram no diviem pirmsākumiem sekot.