Paradīziski eiforiskā sajūta
Posted on 12.09.2006 at 23:36Garastāvoklis: NEgribu rakstīt assignmentu
Šobrīd klausos: VVZ, kā viņu sauc
Nē, pārmaiņas pēc ieraksts par reālo pasauli un reālās pasaules notikumiem nevis tās ar rūķiem, elfiem un manu dārgo Seretu.
Un ja nereālā pasaule šobrīd ir viena no manām lielajām kaislībām, tad otra, nenoliedzami stiprāka un ilglaicīgāka, ir dejošana.
Dejošana, tautā sauktas par tautas dejām. Jau gadu iepazīstu tās pavisam citā kvalitātē. Deja pie Artas nav deja, tā ir DEJA. Tā ir dvēseliskā saplūšana ar miesisko un skaistāko no tā, kas apkārt, tā ir sevis meklēšana, un, kas svarīgākais, arī atrašana, tā ir sevis sakārtošana un iepazīšana, eiforiska lidošana, kaut kājas ritmiski skar zemi, tā ir sajūta, ka pilnībā saplūsti ar to, ko dzirdi, ar to, ko sajūti. Domas kļūst tīras un atraisās.
Man jau patīk iet arī uz citu kolektīvu koncertiem, paskatīties tehniku, papriecāties, cik precīzi un vienādi izstiepjās rociņas vai kājiņas. Bet es zinu, ka es tajos vairs nespēšu dejot, jo man tik ļoti, ļoti ir vajadzīga šī dejas emocionāli dvēseliskā puse. Nevis kolektīva, bet dejas, nejaukt lūdzu. Manas prasības pret deju ir augušas. Man vairs nav gana ar trīs soļiem uz priekšu, diviem pa kreisi, divām polkām un četriem palēcieniem. Tam visam apakšā ir jābūt domai. Sajūtai. Kaut kam lielam, tikai dejā izdejojamam. Ar žēlumu kaut kad konstatēju, ka arī man kādreiz trakoti mīļajiem dančiem ir tikai fiziskā un tusējošā labsajūta. Ne tas garīgums, ko meklēju.
Un šodien es dabūju savu vietiņu jaunās programmas pamatsastāvā. Cerēju jau dikti, gribēju vēl diktāk, bet kad sadzirdēju, ka man tiešām tāda iespēja dota - dejot šo, vēl ne tuvu pat ne līdz pusei uztaisīto gabalu savā vietā nevis kā aizstājējai, turklāt dejot to uz vienas no savām mīļajām skatuvēm - uz Valmieras skatuves, aiz liela prieka nespēju noticēt.
Nu jā, no tā arī ir tā paradīziski eiforiskā sajūta. Bet visticamāk reti kurš sapratīs. Ja nu vienīgi varētu mēģināt, atnākot kādreiz uz Zalkti paskatīties, kad Zalktis uz skatuves dēļiem ticis... Ir vērts.
Un ja nereālā pasaule šobrīd ir viena no manām lielajām kaislībām, tad otra, nenoliedzami stiprāka un ilglaicīgāka, ir dejošana.
Dejošana, tautā sauktas par tautas dejām. Jau gadu iepazīstu tās pavisam citā kvalitātē. Deja pie Artas nav deja, tā ir DEJA. Tā ir dvēseliskā saplūšana ar miesisko un skaistāko no tā, kas apkārt, tā ir sevis meklēšana, un, kas svarīgākais, arī atrašana, tā ir sevis sakārtošana un iepazīšana, eiforiska lidošana, kaut kājas ritmiski skar zemi, tā ir sajūta, ka pilnībā saplūsti ar to, ko dzirdi, ar to, ko sajūti. Domas kļūst tīras un atraisās.
Man jau patīk iet arī uz citu kolektīvu koncertiem, paskatīties tehniku, papriecāties, cik precīzi un vienādi izstiepjās rociņas vai kājiņas. Bet es zinu, ka es tajos vairs nespēšu dejot, jo man tik ļoti, ļoti ir vajadzīga šī dejas emocionāli dvēseliskā puse. Nevis kolektīva, bet dejas, nejaukt lūdzu. Manas prasības pret deju ir augušas. Man vairs nav gana ar trīs soļiem uz priekšu, diviem pa kreisi, divām polkām un četriem palēcieniem. Tam visam apakšā ir jābūt domai. Sajūtai. Kaut kam lielam, tikai dejā izdejojamam. Ar žēlumu kaut kad konstatēju, ka arī man kādreiz trakoti mīļajiem dančiem ir tikai fiziskā un tusējošā labsajūta. Ne tas garīgums, ko meklēju.
Un šodien es dabūju savu vietiņu jaunās programmas pamatsastāvā. Cerēju jau dikti, gribēju vēl diktāk, bet kad sadzirdēju, ka man tiešām tāda iespēja dota - dejot šo, vēl ne tuvu pat ne līdz pusei uztaisīto gabalu savā vietā nevis kā aizstājējai, turklāt dejot to uz vienas no savām mīļajām skatuvēm - uz Valmieras skatuves, aiz liela prieka nespēju noticēt.
Nu jā, no tā arī ir tā paradīziski eiforiskā sajūta. Bet visticamāk reti kurš sapratīs. Ja nu vienīgi varētu mēģināt, atnākot kādreiz uz Zalkti paskatīties, kad Zalktis uz skatuves dēļiem ticis... Ir vērts.