Vacikam medaali par meitenju sasmiidinaashanu. ir doma shito krustduurienaa izshuurt :D
"...Sievietei ta nekas - vinja var arii viena nodziivot savu muuzhu. Bet viiriesha labklaajiibai vajadziiga gjimene un sievietes gaadiiba liidz pat muuzha beigaam. Nu nevajag piedziivojumu kaaraam sievieteem vinjus kaardinaat un padariit nelaimiigus - turklaat riikojoties pret savu sirdsapzinju."
vakar sapnii maasu glaabu no raganas, kas mums dzinaas no viena mezha pakalj. skreejaam paar horizontaalu deeliishu laipinjaam. uudens. raapshanaas pa kraujaam. puskailas.
shonakt maajaa kas liidziiga koka pilij ar lielu gultu. skatos pa logu un preteejaa maaja saak degt. milzu liesmas vinju saak riit. aaraa skrien skoleeni. taadi kaa ne no shii gadsimta ne no naakamaa taadi kaa nezinu kaadi. liesmas tik skaistas, ka gribaas vien skatiities un skatiities. no mana loga aizkari pliivo un es vinjus meegjinu sakjert, lai it kaa neaizdegaas preteejaas maajas liesmu meelees. viens no aizskariem ir kupla mezhgjiinju kleita, kuru es automaatiski saaku sev vilkt muguraa. skreejiens pa zaljiem laukiem, aabelju daarziem un mashiinu remontlaukumiem.
bet taas liesmas no maajas... taadas kaa ieprieksheejaas nakts raganas aciis dega.
no rīta izdega viena no divām spuldzītēm. tā jau tur ir trijām vieta, bet viena nemaz nav ieskrūvēta. nu un kad tā viena izdega, uzreiz paskatījos uz augšu. nu vai tā pavisam izdega. a ja nu, piemēram, būtu sprāgusi. a vot paskatījos. kā lai tagad atrodu istabā sevi. baigā krēsla.
mājās nākot nevarēju atrast ceļu līdz dzīvoklim. tunelī gaisma nedeg. pagalmā nedeg. viss mūsu korpuss tumšs. gar durvju kodu noņēmos ar kādu laiciņu. un tad pa tumsu čap čap čap augšā. atslēdziņas skrap skrap. dzīvoklī ir gaisma. tad kad bija lielais sals kāpņutelpā nevarēja gaismu ieslēgt un tad mani brāļi slēdzi vienkārši ielīmēja, ka mūsu korpusam visu laiku dega gaisma kāpņutelpā. tagad visas spuldzītes izdegušas.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |