bija pamatskolā man tāds paradums dažkārt tēlot zīmuļdrāžamo, vai dažādības pēc rīvi vai krītiņdrāžamo. vienreiz sēžu klasē, savā nodabā aizdomājusies, lūkojos pa logu, te atverās klases durvis un mani sauc pie zobārsta. kā gadījies kā ne man pilna mute piedrāzta ar sarkano krītiņu. rokās vairs tāds mazs pipucītis. skrienu pa garo koridoru uz WC, taču mani rauj aiz svārku malas, lai steidzos. pa ceļam ar kleitas apakšmalu vēl mēģināju noberzt zobus. pat neiedomājos kā izskatos ar paceltu kleitu. tā nu es sēdēju zobārsta krēslā ar sejas krāsu, kas ne par gramu neatšķīrās no krītiņu krāsas manā mutē un zobārste pirms pārbaudīšanas visu ņēma ārā.
lūk tā ir, ja aizdomājās.
dažkārt es ar savu saules gaismas stabu gāju šūpoties, bet tas jau ir cits stāsts...
sadzēries melleņu šņabi, Žuljēna kungs lēnām planēja gar ostu. viņa baltais uzvalks laternu gaismā mirdzēja kā bāka nomaldījušamies ceļiniekiem. Žuljēna kunga getras bija šorīt pirktas un viņš lepns no saviem augstumiem uz tām nolūkojās. ar spieķi, kura rokturis bija smaga liekta gulbja galva, viņš no getras notrauca vientuļu lapu. atstutējies pret laivas malu Žuljēna kungs gandrīz aizsmēķēja. gandrīz otro reiz aizsmēķēja. kad viņš pēc pāris mirkļiem no piespiedu pozas neērtuma pamodās, viņš mēģināja vēlreiz aizsmēķēt. puf puf. viņš pēc paša domām cēli izpūta cīgarešu dūmus. Žuljēna kungs lēnām, ļoti lēnām(viņš taču ir cienījams kungs, tas nekas, ka iereibis cienījams kungs) gāja tālāk. smiltiņās uz ielas vecāku aizmirsts vāļājās mazs noskrandis nēģerēns. no pussamītās banānu mizas viņš centās ārā izmakšķerēt kādu veselu daļiņu banāna. Žuljēna kunga acu skats klīda nedaudz tālāk kādas dīvainas skaņas virzienā. uz trotuāra malas koši sarkanā kleitā sēdēja meitane fosforspožiem matiem. kājas plati iepletusi, kleitas malu uzrāvusi uz augšu viņa vēma. vēma kā sibīrijas vilks. Žuljēna kungs kā apburts lūkojās uz viņas foforspožajiem melnajiem matiem. meiteni varētu noslēpt darvas mucā, taču viņas mati cauri spīdētu. Žuljēna kungs apsēdās blakus fosforspožajai meitenei un kā sastindzis lūkojās viņā.
viņa pacēla saraudātās acis un jautāja:
"nopirksi man saldējumu?"
Žuljēna kungs pasmaidīja savu iereibuša cilvēka smaidu, piecēlās un centās cik vien var eleganti pasniegt fosforspožajai meitenei elkoni.
saldējuma kafejnīca vēl bija ciet vai jau bija ciet, kurš gan to pateiks? apkārt vazājās vien miskastes kaķi un mazais puika nu jau laizīja banāna mizu. fosforspožā meitene pacēla kleitas malu un no prievītes kas ap kāju izņēma mazu blašķīti. viņa vispirms iedzēra, tad deva Žuljēna kungam. fosforspožā meitene no blašķītes apakšas atlīmēja mazu mūķīzerīti un atmūķēja saldējuma kafejnīcas durvis. Žuljēna kungs uzšvilpa mazajam banānu mizas laizītājam. no spalgā švilpiena visi miskastes kaķi skaļi brēkdami izskrēja pa visām malām. viņi visi trīs atspiedušies ar muguām pret kioska sienu lielos traukos sakrāmējuši saldējumu pārlaimīgiem smaidiem lūkojās viens uz otru tā arī ļaujot saldējumam izkust pa laikam iemalkodami no blašķītes. šajā mirklī viņiem piederēja visa pasaule.
strādājot es bieži aizdomājos.
un tad pēkšņi jūtu, ka sejā atspoguļojas manas emocijas.
diezin ko klients domā, kad manā sejā ir pretīgums.
un es vienmēr izskatos tik briesmīgi, arī neaizdomājoties?
vakar es atcerējos kā mēs tramvajā ēdām ingveru šokolādē. aiz baudas varēju priekšējā sēdekļa dzelzi grauzt. kāda bija mana sejas izteiksme! man pilnīgi mugurkauls izliecās. un tai laikā es taisīju šķipsniņas.
ai, nu sviests kaut kāds..
īstenībā mani šodien gandrīz nobrauca..
ai, traks stāsts. šausmīgi vajag samīļojienus...
nu kā jau visi salmi, arī šis kādreiz bija zāle. izauga nobrieda, nāca bargi kungi un ar slaidu izkapts vēzienu viņu nopļāva. viņš zuva svelmainajā saulē. centās jau paslēpties zem citiem, taču vēs darīja savu un pūt pa virsu vien. saule pamazām viņa sānus no zaļiem pataisīja par dzelteniem. nāca meitenes sienu grabt. salmam tie bija laimes mirkļi. viņs varēja lūrēt visām zem brunčiem. kā reiz vējš arī bija dauzonīgā noskaņā un salmu dzenāja pa pļavu šurpu turpu. tā nu viņs daudzas apskatīja, daudzām kājas noglāstīja. kad siens tika samests gubiņa, salms tika uzmests pa virsu. saule atkal nežēlīgi dedzināja salma sānus. salms jau bija bāli zeltains. nu salmu krāsā. vējš sastrīdējies ar mākoņiem auroja un kā plēsts nesās pa lauku. salmu norava no gubiņas un nēsāja pa gaisu. salmam bija slikti, bet ko tu tads tukšs padarīsi? salms pēdējiem spēkiem ieķērās koka zaros. tur viņu ieraudzīja riekstrozis. viņs izdomāja to aiznest citur un uzknābt uz kārā zoba. ar vairākiem mēģinājumiem viņš knāba salma. tas kliedza un brēca ka kaija jūrmalā. riekstrozim lidojot pa gaisu kāda salma sāna atplēstā skramba ieskrēja rīklē. riekstrozis šoka izspļava salmu. viņš nodomāja. ka labi ka ta, varēja jau būt ļaunak. varēja būt kā vārnai ar sieru, kad lapsa par viņu paņirgājās. ko var zināt varbūt lapsai garšo arī salmi. salms bija jau tuvu ģībonim no straujā kritiena. vuiņš piezemējas uz ceļa. parasta lauku putekļaina ceļa. lija lietus un salms dabūja briesmīgu klepu. viņa sāni jau viegli iepeleja. lija divas dienas. pa ceļu ar ratos iejūgtu ēzeli brauca vecs klaidonis. viņi abi reizē ar ēzeli ieraudzīja salmu. vecais vīrs pa vienam salmam lasīja savam guļammaisam. viņs cerēja, ka drīz tas būs pilns. bet tā kā maiss bija knapi pat trešdaļu pilns, tad pat nevajadzēja derības slēgt, ka vecais ātrāk nomirs kā savaks pilnu maisu. ēzelis ausis saspicējis ar kurkstošu vēderu visu dienu klausījās ka čab ratos tas trešdaļmaiss ar salmiem. viņš alkaini ieplestam acīm ar kaujas brēcienu putainaja mutē metas virsū salmam. rati čīkstēja un grabēja. vecais metās ēzelim priwekšā, bet izsalkums šoreiz bija veiklāks un stiprāks. salms pat nepaspēja acis samirkšķinat, kad veci apdzeltējuši ēzeļa zobi vieglītēm viņu samala miltos.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |