ezic's Journal - Day

12:28AM

beidzot saņēmos un tikko noskatījos memento.
kad man bija kādi ~14gadi, es izlasīju šo grāmatu. atceros viņa bija necila pēc paskata, plānos vākos. man viņu iedeva bibliotekāre. nu jā toreiz es grāmatas lasīju no 3 bibliotēkām, jo vienā uzreiz tik daudz grāmatas nedeva. toreiz mani tā grāmata satricināja... pat nemāku pateikt kā, bet tas bija... vēlāk es gribēju to grāmatu izlasīt vēlreiz, bet neviens par tādu grāmatu nebija dzirdējis. un jā, es jau dzīvoju citā Latvijas galā. es ilgi neliku citus mierā iztaujājot par to grāmatu. galu galā man likās, ka esmu viņu nosapņojusi. mazums vai? taču tad iznāca filma...

11:21AM

agri no rīta čāpojot uz darbu mana pagalmā bija sabraukātas rises no sniega un sasalušas. pilns pagalms ar kraukšķīgiem krumšķiem. ar prieku bradāju tos. bail bija aiz sajūsmas kliegt un spiegt. bail bija nokavēt darbu. čāpoju ārā uz ielas un smaidīju atceroties to sajūtu zem kājām, kad viss krakšķ. laba jau daudz nevajag. gan jau sonakt atkal sasals un es naktī varēšu bradāties un mīņāties ;)))))

1:41PM

tā sēdēju, pīpēju un aizdomājos par spermas garšām. par to sajūtu, kad tu pirmo reizi paņem kāda locekli mutē. otraja reizē jau domā, kā būs šoreiz. un vai būs tā dūmakainā garša spermai, vai tāda kā melnajām olīvēm? aizdomājos par to reizi, kad es sēdēju ar kādu no draugiem k-kādā kafejnīcā un ieraudzīju TO puisi, kad man vēderā viss kņudēja. es gribēju lai viņš nokrīt pie manām kājām un izbauda mani. es sēžot blakus citam domās jau mīlējos ar to otru uz tā paša galda un glāzes plīsa. es tikai kā muļķe blenzu uz TO puisi un sapņoju par viņa spermu manā mutē. kā viņa notek gar lūpu kaktiņu un es rūpīgi viņu ar mēlīti uzlaizu. apmātība. varbūt.

11:28PM

nu tjipa stāsts ir vienkāršs. mums kā jau visiem darbā bija balle. ezic kā parasti ar kaut ko izceļās, un tā izceļās, ka neviens i neiebilda (laikam labi argumentēju). nu es tjipa uz to balli neaizgāju. tai vietā es biju ar sasodīti jaukiem cilvēkiem un laiku pavadīju brīnišķīgi. nu tai ballē apbalvo frizierus no visa mūsu salonu tīkla. un kā izrādās mani arī apbalvoja. nu tjipa goda raksts un ordenis ( šeit es nemaz nejokoju). mani vēl nosauca par tieši mana salona ienesīgāko un bla bla bla frizieri... tikai prikols ir tāds, ka tāpēc, ka es neaizgāju, man to visu pašai acīs nesaka un neapbalvo. es jau vairāk kā nedēļu gaidu. un vēl viena kolēģīte arī, kura ir laba. mēs abas nebijām. un vēl es gribu zināt vai man ir zelta apbalvojums, jeb sudraba. besī ārā. es par sodu viņiem biju ozdomājusi vairāk nekur nekādās akcijās nepiedalīties, nevienam žurnālam neko netaisīt, bet man kolēģu žēl, kad vi''ni siekalainām acīm lūr virsū un saka, lai izpalīdzu. ja nav smadzenes un izdomas, tad nevajag salonā strādāt. un galvenais, ka es no tā zaudēju, jo tas lielākoties jādara par velti un klausīties no klientiem sūdzības, ka netiek pie manīm man arīnegribās.... nu vot tā ezic ir pūcīgs.... bet, kas pelnīts pelnīts - tieši tāpēc es gaidu, kad viņi sapratīs, ka pašiem man arī kas jāpasaka. muchacho kaut kad komentos jau teicu, ka cilvēki jau tādi radījumi ir - sliktu pateikt nekad neaizmirsīs, bet to labo vārdu nu ir tik grūti izspiest.

cilvēka smaidam jau nevajag daudz...